Mīluļa CV

Mūsu Monai aprīlī būs jau deviņi gadi. Lai arī izturas tāpat kā vienmēr, sirmā bārdiņa tomēr nodod vecumu. Un atkal būs jāizdomā kāds gards pārsteigums, jo tādu mēs viņai sagādājam katrā dzimšanas dienā (Monas torti, milzu kaulu, veselu doktordesu utt.).

Dažkārt ir tā, ka gribas kliegt. Aiz pārguruma, nespēka, sāpēm un šķietamas vientulības. Es zinu, ka tā ir arī citiem, kuri savu sūri grūti nopelnīto ziedo, lai palīdzētu tiem, kuri cieš. Itin bieži mēģinot izraut no diennakts divdesmit piekto stundu.

Mana mīļākā mājas iemītniece ir kaķene vārdā Skaja. Viņa ir īsta dāma – skaista, zinātkāra, atraktīva, gudra un ar savu raksturu. 

Tā “ģīmjgrāmata” (Facebook) ir viena varena lieta – atliek man ielīst manas līdzdzīvotājas Ainas nevērīgi pievērtā skapja plauktā, kā prese par mani atkal sāk interesēties.
Laipni atgādināšu – mani sauc Tince, aprīlī man būs 11 gadu, kas pielīdzināmi cilvēka 60 gadu vecumam, tā ka man jāsvin sava veida jubileja, turklāt – būšu kļuvusi vecāka un viedāka par savu līdzdzīvotāju.

Kaķītei Megijai ir 13+ gadi. Viņu uzdāvināja manai mammai mazmeita (mana brāļa vecākā meita) ar vīru. Nosaucām par Megiju, jo kādreiz manai mammai viņas mazmeitiņu bērnības laikā bija skaists, gudrs runcis Megijs.
Nu jau septiņus gadus kaķītei Megijai ir cita saimniece un draudzene, un tā esmu es.

Mūsu ģimenes mīlulis Ambers ir īsts sirds siltuma un prieka avots. Viņš ir Velsas korgijs pembroks, kuram šī gada 5. jūlijā apritēs jau četri gadi. Ambers ir ļoti mīļš, kustīgs, vienmēr priecīgs un draudzīgs suns, kurš ar savu enerģiju spēj iepriecināt ikvienu. Viņam īpaši patīk ziema – skriet pa sniegu, dauzīties ārā un rotaļāties kopā ar bērniem, it kā katra sniegpārsla būtu jauns piedzīvojums.

Cienījamie sugas brāļi, tāpat arī divkājainie radījumi! Vēl nekad savā desmit gadus ilgajā kaķa mūžā neesmu rakstījis vēstuli, saziņai tagad taču ir citas tehnoloģijas. Tomēr pierunāja mani, apgalvojot, ka neesmu sliktāks par citiem, kas avīzē jau gadu gadiem drukājušies (varbūt pat labāks un smukāks).

Šis stāsts sākas ar kādu sapni, ko es un mans dēls gadiem glabājām savās sirdīs – par mazu, mīļu kaķīti. Taču mūsu tētis vienmēr atbildēja: “Nu, kāds kaķis dzīvoklī? Kaķim vajag brīvību, lai viņš varētu staigāt ārā…” Un tā mūsu sapnis gadiem ilgi palika tikai sapnis.

Pirms trim gadiem sludinājumā ieraudzīju, ka tiek pārdoti kaķi – viens pelēks, otrs – ruds. Biju nolēmusi vispār vairs neņemt kaķi, tomēr tas sludinājums man bieži parādījās. Vīrs saka – ko tur daudz skatīties, zvani. Pelēkais kaķēns jau bija pie jauniem saimniekiem, mums palika rudā meitene. 
Vārdu Poga viņai svinīgi piešķīra dēls. Tagad Podziņa ir mūsu lutekle. Iesmejam – zilās asinis tomēr “strādā”, jo labprāt ēd gaļu, patīk zilais siers, lasis, saldējums. 

Kaķīte Marce pie maniem vecākiem atnāca pirms diviem gadiem Mārtiņdienā – tāpēc arī tāds vārds, ja būtu runcis, būtu Mārtiņš. Mamma puķudobē stādīja tulpes, kad pie kājām piepeši uzradās mazs, pūkains un dikti izsalcis kamolītis. Kaķabērns projām negāja, devās pakaļ mammai un, protams, tika sažēlots un pabarots.