Mūsu Monai aprīlī būs jau deviņi gadi. Lai arī izturas tāpat kā vienmēr, sirmā bārdiņa tomēr nodod vecumu. Un atkal būs jāizdomā kāds gards pārsteigums, jo tādu mēs viņai sagādājam katrā dzimšanas dienā (Monas torti, milzu kaulu, veselu doktordesu utt.).
Pēc iepriekšējo sunīšu nomiršanas atkal gribējās suni, jo lauku mājā bez suņa nav iespējams dzīvot, turklāt bērniem vajadzēja draugu. Gribējās, lai suns būtu draudzīgs, lai bērni var spēlēties. Kādu dienu sludinājumā pamanījām, ka Rēzeknes novada Pušā piedāvā iegādāties labradora jauktenīšus. Nolēmām, ka brauksim paskatīties. Tiklīdz saimnieki gribēja parādīt mazos draiskuļus, tie visi seši barā nāca mums pretī, un Mona bija tā, kura pati pirmā nāca pie mums. Viņa arī bija vislielākā, kā īsts lācēns. Izvēle bija skaidra uzreiz – ņemsim to, kura pati nāca pie mums. Var teikt, ka viņa pati mūs izvēlējās. Kā izrādījās, mūsu izvēle bija visprecīzākā, jo Mona ir īsts mūsu suns – tik mīļa, gudra, labsirdīga un draudzīga.
Monai ļoti patīk peldēt. Kopš bērnības viņu ņemam līdzi peldēties piemājas dīķī. Mona peldēsies tik ilgi, līdz mēs iesim uz mājām – riņķos un riņķos pa dīķi, drusku atpūšas krastā, un atkal. Ja kādreiz aizejam peldēt bez viņas, tad ir tik žēla raudāšana...
Mona prot dot ķepu, un prot sēdēt. Viņa zina nosaukumus savām mantiņām. Ja paprasīsi atnest ruksīti, tad to arī atnesīs, ja vistiņu, tad arī tā tiks atnesta. Mona prot spēlēt ķērājus. Ja sacīsim – saķers, saķers, viņa bēg no mums un tad ātri skrien atpakaļ.
Savukārt visi braucamrīki ir tie, kurus viņa necieš. Ja jāpļauj zāle, tad Mona zāles pļāvēju rej nepārtraukti. Un putniņi kokā vai pagalmā arī ir tikpat skaļas riešanas iemesls.
Ikdienā Mona dzīvo savā būdā, kas atrodas voljērā. Jaukos laikapstākļos viņai patīk sēdēt uz savas būdas jumta un vērot apkārtni. Aukstās dienās Monu laižam istabā sildīties. Tad viņa apguļas uz virtuves sola un laimīga guļ. Vēl viņai patīk iet pastaigāties un izskrieties pa piemājas mežu vai pļavu.
Monai ļoti garšo piens un kauli, un gribas nogaršot visu, ko ēd saimnieki – viņa skatās tik ilgi, ka nav iespējams neiedot kaut kripatiņu tā, ko ēd. Vasarā, kad lasām avenes vai krūmu mellenes, Mona arī lasa ogas sev vēderā.
Manuprāt, Monai ar katru no mūsu ģimenes ir sava veida attiecības. Es visvairāk viņu lutinu ar kauliem un barību, meita Agneta ved pastaigās. Ja vīrs ko pateiks, tad Mona klausīs bez iebildumiem. Savukārt īstākais spēļu biedrs viņai ir dēls Rodrigo, jo kopš Monas mazotnes viņš iemācīja trakot pa pļavu tā, kā ne ar vienu citu Mona netrako. Arī tagad, atbraucot mājās no Rīgas, Rodrigo vienmēr pienāk pie Monas un sasveicinās.
Nevaru iedomāties mūsu dzīvi bez Monas.
Viņa vienmēr iepriecina un ikdienu dara pozitīvāku. Arī bērni, izaugot un spēlējoties ar Monu, ir ieguvuši gan draugu, gan iemācījušies rūpēties, žēlot, jautroties ar savu draugu. Viņa ir īsta mūsu ģimenes locekle. Neaizstājama. Neatkārtojama.
Teksts - Ineta Atpile-Jugane, foto - Arita Atpile-Dona (foto - Ineta un Rodrigo ar Monu)