Mīluļa CV

Ļoļas stāsts aizsākās gandrīz pirms trim gadiem. Tad Ļoļa dienām ilgi gulēja uz ceļa braucamās daļas zem automašīnām vienā no Daugavpils apkaimēm. Turpat pie viņas “mājām”, kuru saimniekiem viņa acīmredzami bija vienaldzīga.
Stāvoklis bija smags. Kaķeni nomāca smaga anēmija un infekciju kopums. Ilgs laiks tika pavadīts stacionārā, nebija nekādas garantijas, ka izdosies izglābt...

Mūsu mājās jau četrus gadus ir runcis Čiko, un jau sen bija doma, ka gribētu otru kaķi, bet māca šaubas, vai sadzīvos abi kopā un ar diviem maziem bērniem. Bet tad mūsu laukos piedzima divi kaķēni, kurus kaķene bija paslēpusi un vēlāk jau izveda parādīt savus bērnus mums. Kad ieraudzījām mazo kaķēnu, uzreiz sapratām, ka ņemsim līdzi uz mājām. Kā jau uz kūts augšas audzis kaķēns, viņš bija bailīgs un nepieradis pie cilvēkiem, ņaudēja un uztraucās, braucot uz jaunajām mājām. Bet dažās dienās viņš ātri iejutās mūsu ģimenē. Arī lielais runcis uzreiz pieņēma mazo.

Kādreiz sākās šausmīgais Covid-19 mūsu valstī, un visiem palika skumji, jo bija mājās sēdēšanas režīms. Tāpat arī mēs sēdējām mājās. Meitai nebija ar ko spēlēties, jo visi slimoja. Tad mēs ar meitu nolēmām, ka mums vajag pūkainu draugu – kaķi, lai spēlētos. Lai bērns zinātu, kā vajag rūpēties ar dzīvām būtnēm; ka nedrīkst apbižot dzīvniekus, vajag viņus barot un uzkopt. Un tas bija pareizs lēmums – paņemt pūkainu mīluli, jo meita tagad spēlējas ar kaķi, kuru sauc Makss, vienmēr bučo viņu no rīta, kad pamostas, un pirms gulētiešanas. 

Kad pirms gada man aizgāja mamma, man visu laiku galvā virmoja doma par kaķi. Bet, kad 2023. gadā aizgāja arī krustmāte, šī doma kļuva vēl neatlaidīgāka. Sākumā ieraudzīju Intas Vaivodes ziņu feisbukā par kaķēniem viņas vasarnīcā. Es piekritu paņemt palikušo kaķenīti, bet diemžēl, kamēr viņa kārtoja visas lietas ar slimnīcas pārņemšanu, kaķenīti jau paņēma kaimiņiene. Tā tas izpalika.

Es jau sen gribēju kaķi, bet nevarēju izlemt – ņemt vai neņemt, jo tā ir liela atbildība. Sanāca tā, ka mana bijusī kursabiedrene meklēja mājas no ielas izglābtam kaķēnam. Tā es ieguvu melnu kaķi Begemotu. Par vārdu ilgi nedomāju, jo tāds bija arī kaķa vārds Bulgakova grāmatā “Meistars un Margarita”.
Begemots labprāt ēd visu, tāpēc vienmēr jāskatās, ko atstāj uz galda. Viņam patīk vistas gaļa, konservi un kārumi. Begemota iecienītākā vieta ir dīvāna aizmugure vai kaste uz skapja.

Kaķis Amors – mīlestības Dievs, un tas izsaka visu. Šis baltais pūku mākonītis, kurš ienes mājās mīlestību.

Mūsu mājās dzīvo trīs kaķi un viens sunītis. Galvenais kaķu hierarhijā ir rudais runcis Tigers. Par viņu mums ir pilna informācija, jo viņš vienīgais piedzimis mūsu mājās un viņam vienīgajam ir zināms viņa dzimšanas datums, tas ir 2012. gada 13. novembris. Viņš vārdu ir ieguvis, pateicoties savai rudajai, svītrainajai nokrāsai.

Džespers ienāca mūsu mājās pirms astoņiem gadiem kā mazs, mīļš kamolītis, ko bērni atnesa no kaimiņu mājas. Viņš dzīvoja virtuvē, tur viņam bija paklājiņš un mīļmantiņas (spilventiņš – zilonītis ar mīļu snuķīti, ko palaizīt, kad sagribas mammu). Jau pavisam mazu mēs mācījām viņu sargāt māju un ziņot par svešiniekiem, sargāt pagalmu un ganīt vistas. Tas Džesim padevās ļoti labi, visas vistas bija kūtī, un viņam olas garšoja tīri labi. Tā bija balva, ko viņš izvēlējās pats sev pieejamās vietās.

Puma, viens gads, dzīvo Augšdaugavas novada Vecstropos, dzimusi Aglonā, trīskrāsaina kaķe.

Marfuša, diemžēl, ir mūsu pēdējā vistiņa. Pirms gada, dienas laikā, lapsa apēda mūsu smuko gailīti un divas vistiņas. Tas bija novembris, uzkrita pirmais sniegs, un vistas vēl bija šķūnī. Kad atnāca lapsa, Marfuša aizbēga. Mēs viņu atradām krūmos. Marfuša pa ziemu dzīvoja viena pati klētī, kur aprīkota vistas istabiņa ar elektrisko sildītāju un speciālo sarkano lampu. Marfušai ļoti garšo tomāti un gurķi.