Mīluļa CV

 “Mana Oglīte–2. (Oglīte–1 ir portreta bildē; tas ir 1990. gads; vai, cik sen.) Nevis Straume, bet Plūsma. Sinonīms. 

“Manā dzīvē kaķi ir kopš bērnības, un es nevaru iedomāties sevi bez tiem, viņi ir mani labākie draugi. 
Pirms 10 gadiem mūsu pagalmā ieskrēja ruds, pūkains kaķēns. Mēs viņu pabarojām un uzreiz vedām mājās, lai gan tajā laikā mums jau bija kaķene Žozefīne. Viņa nebija īpaši apmierināta ar jauno iemītnieku, taču viņai ar mūsu lēmumu bija jāsamierinās. 

Man ir kaķis Ričards Ceturtais. Kāpēc Ceturtais? Jo pirmie trīs nomira dabīgā nāvē. 
Ričardam patīk mani kaitināt – aiziet uz trim dienām pie kaimiņu meitenēm, bet, kad atnāk, smaida ūsās it kā nekas nebūtu noticis. Garšo Ričardam nekas – dod ko gribi, viss slikti. Es tā un šitā... bet šis neko. Pat peles neēd. Atnes tās man un noliek pie deguna, it kā man baigi vajag! Zinu, ka tā ir pateicība saimniekam par labo sirdi. Nu, ko tur daudz par pelēm...

“Tas ir ļoti mīlīgs kaķis, kurš ir iemīļojis Krāslavas pils pagalmu. Šķiet, ka kaķim viss tur ir ļoti pazīstams. Kāds apmeklētājs ielaida kaķi Krāslavas pils kafejnīcā “Fon Bubert”, kur kaķis bez kautrēšanās iekārtojās uz dīvāna priekšnamā un ļāvās sevi gan paglaudīt, gan fotografēt. Dīvāns kaķim ļoti piestāv vai otrādi – kaķis piestāv dīvānam. Vienīgi, kā viņu sauc, to kaķis nevēlējās izpaust.”

Helmuts Svarinskis (Krāslava)
 

“Izvēli iegādāties suni ietekmēja tas, ka manu dēlu, kad viņš bija mazs, ārā nobiedēja svešs suns. Tagad saprotu, ka tas bija labākais lēmums manā dzīvē. Jo ar Stellas (tulkojumā no itāļu valodas – Zvaigzne) ienākšanu manā dzīvē, es ieguvu labāko draugu. Katru dienu mēs pavadām kopā. Vasarās tās ir garās pastaigas mežā, tāpat mēs dodamies kopā zvejot, jo Stella dievina ūdens peldes.

“Esmu zelta retrīvera puika Amors Tobiass – kanisterapijas suņa šķirnes pārstāvis. Man šobrīd ir trīs gadi. Dzīvoju ar savu ģimeni Tukumā. Manas šķirnes specifika – nekad nevienam nedarīšu pāri bez aizstāvēšanās iemesla, visus aizstāvēšu, vienmēr esmu dzīvespriecīgs.

Ideja par kaķēnu radās pavisam nejauši. Kādā telefonsarunā meitai vecvecāki pastāstīja, ka laukos malkas šķūnītī kādai no kaimiņu kaķenēm ir piedzimuši bērniņi. Te nu meita izdomāja, ka viens no tiem varētu būt mūsējais! Bet, kamēr mēs no Rīgas tikām līdz laukiem, kaķene savus mazuļus jau bija aiznesusi. Meitiņai bija liels pārdzīvojums, cerējām, ka ar laiku pāries.

“Mūsu mīluli sauc Pušok (Pūka). Kaķim ir deviņi gadi. 
Nekad nebiju domājusi, ka man dzīvoklī dzīvos kaķi vai suņi, bet lauku kaķene atnesa mazu, ļoti pūkainu kamoliņu ar gaiši zilām acīm. Kaķēns iekaroja mūsu sirdis, tāpēc paturējām viņu sev un nosaucām par Pūku (Pušok). Ģimenē viņu arī sauc par Pēteri. 

“Lauma piedzima daudzbērnu ģimenē kaķenei Stellai, kura jau kādu laiku mīt mūsu mājās. Laumiņai bija divi brālīši – runčuki Melnis un Muris. Diemžēl viens no brāļiem tagad murrā mākoņos. 

Kaķis Rūdis mūsu ģimenē ienāca pirms septiņiem gadiem. Kādu dienu, pētot Facebook, skatiens aizķērās aiz šī kaķa bildes, precīzāk, viņa ļoooti skaisti gaišzilajām acīm. Kaķim tika meklētas mājas, jo iepriekšējie saimnieki bija devušies uz ārzemēm, Rūdi atstājot vienu dzīvoklī, vien lūdzot kaimiņiem to pieskatīt un pabarot.