Šis stāsts sākas ar kādu sapni, ko es un mans dēls gadiem glabājām savās sirdīs – par mazu, mīļu kaķīti. Taču mūsu tētis vienmēr atbildēja: “Nu, kāds kaķis dzīvoklī? Kaķim vajag brīvību, lai viņš varētu staigāt ārā…” Un tā mūsu sapnis gadiem ilgi palika tikai sapnis.
Pirms četriem gadiem, kādā martā, pamanījām pie mūsu kāpņu telpas skaistu kaķenīti bez astītes. Viņa bieži bija redzama kopā ar tumši pelēku, stalti izskatīgu runci. Pēc pāris mēnešiem, maijā, mēs ieraudzījām, ka abiem dzimis mazs kaķēns, kurš dzēra mammas pienu turpat, nevienu nebaidoties. Mamma ar mazulīti dzīvoja ārā, pie mūsu daudzstāvu mājas. Daudzi mājas iedzīvotāji centās viņus piebarot – cits nesa pienu, cits speciālo barību, reizēm pat kādu kotleti.
Tomēr rudenī notika nelaime… Kādu dienu sapratām, ka mamma kaķene ir gājusi bojā, nokļuvusi zem mašīnas. Viņai palika tikai piecus mēnešus vecs kaķēns – viens pats. Daudzi mēģināja viņu noķert, lai paņemtu mājās, jo kaķītis bija ļoti simpātisks, bet viņš nevienam nedevās rokās. Kāds labs cilvēks uztaisīja kartona mājiņu un nolika to zem pirmā stāva logiem, un tur mazais arī kādu laiku mitinājās.
Labi atceros to dienu – 3. novembris. Ārā lija, pūta ass vējš. Paskatījos pa logu – kartona mājiņa bija pilnīgi izmirkusi. Braucot uz darbu, ieskatījos tajā un ieraudzīju kaķīti – mazu, nosalušu un tik žēlīgu… Sirds sāpēja.
Pēc trim stundām saņēmu ziņu no vīra – foto, kurā redzams tas pats kaķītis… zem mūsu gultas. Vīrs pastāstīja, ka, ejot pie mašīnas, šis mazais, principā savvaļas radījums pēkšņi sācis viņam sekot. Kad vīrs pietupās, kaķēns pats metās viņam klēpī. Vīrs apjuka, taču, ieraudzījis, kā vējš aizrauj kartona mājiņu, un uz mirkli sastopoties ar kaķēna dziļo skatienu, viņa sirds pēkšņi atkusa. Tajā brīdī viss kļuva skaidrs: kaķītis pats bija izvēlējies savu saimnieku. Protams, vīrs viņu paņēma līdzi mājās.
Tā mūsu dzīvoklī parādījās mūsu meitenīte – Mika. Ir pagājuši jau četri gadi, un mēs vairs nespējam iedomāties savu dzīvi bez viņas.
Kāpēc nosaucām viņu par Miku?
To vārdu izvēlējās vīrs, un mēs ar dēlu, protams, neiebildām – galu galā mūsu sapnis beidzot bija piepildījies. Drīz vien radās arī mīļvārdiņi: Mikuņa, Mikutuļa, Mikušonks… katram no mums savs.
Mika ir kaķis ar īstu, neatkārtojamu raksturu – ar savu skaidru “Es”. Nereti smejos, ka tieši viņa ir mūsu ģimenes galvenā. Joprojām baidās no svešiem cilvēkiem un atpazīst tikai mūsu tuvākos kaimiņus-draugus, kuri bieži nāk ciemos pie mums. Tieši viņi savulaik baroja mazo Miku ar kotletēm, kad viņa vēl dzīvoja ārā – varbūt tāpēc viņus tik labi atceras.
Viņa ir arī īsta aktrise. Mīl gulēt uz muguras ar ķepām gaisā. Bet, kad kārojas kāds gardums, Mika pēkšņi sāk “sarunāties” – tik skaisti, ka atteikt nav pat iespējams.
Es viņai noteikti asociējos ar ēdienu – tiklīdz atveru dzīvokļa durvis, Mika skrien pie savas bļodiņas ar cerību, ka “mammīte” atkal atnesīs ko garšīgu. Ar vīru viņai ir savas spēles – dažkārt tik aktīvas, ka vīram rokas ir pilnas ar skrāpējumiem. Bet uz manu jautājumu: “Kāpēc tu to viņai ļauj?”, viņš tikai pasmaida: “Nu, tā taču ir Mikuņa… kā gan viņai neļausi?”
Dēls Mikai saistās ar rotaļām. Tiklīdz viņa ierauga dēlu, uzreiz metas pie savas iecienītās rotaļlietas, cerot, ka viņš sāks spēlēties.
Kad dēls dodas studēt, Mika pārvācas uz viņa istabu – mēs to jokojot saucam par “Mikuņas apartamentiem”. Tomēr tikpat labi viņai patīk ieritināties dīvāna stūrītī, dziļi ieburzoties spilvenos.
Miku dažreiz saucu par savu palīgu. Kad sakārtoju dzīvokli, viņa seko man pa pēdām un “piepalīdz” – īpaši, kad jāmazgā grīda.
Interesanti, ka Mika kopš bērnības ūdeni dzer tikai no krāna, nevis no bļodas. Izlietnes – tās vispār ir viena no viņas mīļākajām vietām gulēšanai.
Kad tamborēju kādu sedziņu, Mika apsēžas man blakus un vēro procesu kā īsta mākslas cienītāja. Taču reizēm gadās arī tā, ka no rīta mans vakardienas darbs ir… pārtamborēts. Jo Mika pa nakti ir spēlējusies ar diegiem.
Kāds ir Mikas pienesums mūsu dzīvē?
Mika mūsu mājās atnesa to, ko nevar nopirkt, izmērīt vai izskaidrot – viņa ienesa siltumu. Tādu siltumu, kas rodas no mazām ķepiņām, kas pieskaras mūsu rokām, un no murrāšanas, kas izkliedē visas dienas rūpes.
Viņa ienesa arī tādu īstu, siltu māju sajūtu, kas rodas tad, kad kāds mazs, pūkains radījums uzticas tieši tev.
Mika mūs nav vienkārši “bagātinājusi”. Viņa ir kļuvusi par mūsu māju sirdspukstu.
Un reizēm pietiek tikai ar vienu skatienu no viņas, lai saprastu – dzīvē viss ir labi, jo šis mazais brīnums ir tieši tur, kur viņai jābūt: pie mums – savā ģimenē!
Mikuņas “mammīte” Tatjana (Krāslava)