Mīluļa CV

Āzis Gariks iemācījās urinēt uz bārdas (vai zinājāt, ka āzis smird tieši tāpēc?), skrien pēc manis kā suns, ubagodams kārumus un kutinošus glāstus... Āzis Gariks ir iemācījies būt greizsirdīgs! Kā zināms, govij, kura mīl badīties, Dievs ragus nedod. Tas pats ar Gariku. Ja vien viņam būtu ragi, viņš tos būtu iebāzis sunim Remam sānos, bet viņš to sadūra tikai ar pieri.

“Esmu Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas bazilikas kaķis jau vairāk nekā trīs gadus. Mani atveda priesteris Juris. Tā kā Aglonas baziliku apmeklē liels cilvēku skaits un gandrīz visi grib mani uzrunāt, tad nu sauc mani dažādos vārdos un skatās, uz kuru vārdu atsaukšos: Tīģeris, Tigra, Persiks, Rudais, Muris un citi. 

Bija cilvēki, kuriem suns vairs nebija vajadzīgs, tāpēc mēs izdomājām to paņemt. Suns, ierodoties mājās, uzreiz saprata, ka tās ir viņa jaunās mājas un tajās ātri iedzīvojās. Sākumā sunim nebija vārda, un mēs izdomājām to saukt pirmajā, kas ienāks prātā, un nosaucām to par Zuzi. Zuze pie mums dzīvo jau nepilnus divus gadus, un to pazīst visa Bebrene. Mūsu suns ir draudzīgs, tas skrien pie visiem cilvēkiem draudzēties un nevienam nekož. Tas rej ļoti reti.

Visas priesteriskās kalpošanas laikā man ir bijuši divi kaķi, kuri vēl joprojām ir kopā ar mani. Viens no tiem ir Čoms, kurš šobrīd dzīvo kopā ar maniem vecākiem un ir sasniedzis seniora cienīgu vecumu. Čomu saņēmu kā dāvanu manā pirmajā priesterības gadā, ienākot Līvānu draudzē. 

Mani sauc Princis Mincis fon Ūsainais II. Nesaprotu, kurš man, lauku kaķim, izdomāja tādu vārdu! Es uz to Princi nekad neesmu reaģējis, bet atsaucos uz vārdiem – Ūsainais, Ūsiņš, Ūsītis. 

Visu dzīvi esmu kaķu mīle, bet, dzīvojot pilsētā, man kaķu nebija, jo mamma neļāva. Nācās draudzēties ar pagalma klaidonīšiem...

Ar Keksu mēs iepazināmies pagājušā gada janvārī, kad viņam bija aptuveni deviņi mēneši. Kā pēc tam teica kaimiņi, kaķis jau kādu laiku dzīvojis kāpņutelpās un pagrabos. Šķiet, ka bijušie īpašnieki bija viņu vienkārši izmetuši uz ielas. 

Mazais, pūkainais runcītis mūsu mājās ienāca pirms krietna laika. Nesen citos medību laukos bija aizgājusi tikai pirms gada pieklīdusī kaķenīte, kuru bijām ļoti iemīlējuši, tāpēc bija skumji un nolēmām, ka jādod mājas kādam citam mīlulim. Kopā ar māsīcu aizbraucām pie Mārītes Aizkalnes pusē. Viņas baltajai kaķenei bija vairāki kaķēni. Man uzreiz iepatikās pelēkais pūkainis, kuru tad arī vedu uz mājām Preiļos. Domājām, kādu vārdu viņam dot.

Devītais vilnis, devītā dzīvība 

Stāsts būs par kaķenīti vārdā Sisī, kura mūsu ģimenē nonāca ar ļoti īpašu misiju.