Dažkārt ir tā, ka gribas kliegt. Aiz pārguruma, nespēka, sāpēm un šķietamas vientulības. Es zinu, ka tā ir arī citiem, kuri savu sūri grūti nopelnīto ziedo, lai palīdzētu tiem, kuri cieš. Itin bieži mēģinot izraut no diennakts divdesmit piekto stundu.
Dažkārt ir tā, ka patiešām šķiet, ka neesam pie pilna prāta, skriedami lielajos mīnusos un plaši atvērdami savus bieži vien ne visai pilnos maciņus. Tomēr, manot veikalu plauktos izpirktās saulespuķu sēkliņas, parunājoties ar tādiem pašiem “trakajiem” un pametot ziemas spelgoņai pretī cilvēku sirsnību, saprotu – ir vērts! It sevišķi, kad iezīmējas tādas košas dienas kā šodien.
Šoreiz runa ir par mūsu mazajiem draugiem Jersikā – kaķiem. Dzīvniekiem, kuru vairošana un atstāšana bez pajumtes bada nāvei ir uz cietsirdīgu cilvēku sirdsapziņas.
Ziema gan atnesa arī siltumu: Initas ideju par kaķu mājiņu. Labi cilvēki ziedoja līdzekļus. Un atradās Cilvēks, kurš – PAR VELTI! – atveda mājiņas (jo otro mājiņu viņš pats sataisīja un pielika klāt) no Cēsīm februāra putenī, gandrīz iegrimdams Jersikas mazdārziņu sniegos!
Kad uzrunāju Sanitu ar Edgaru, viņi bez vārda runas piekrita aizbraukt un palīdzēt izcelt mājiņas no mašīnas (viena no tām bija ĻOTI smaga), kā arī nolikt paredzētajā vietā. Sanita allaž ir uzsvērusi vārdu “komanda”, un šodien es pilnībā izjutu šī vārda nozīmi.
Paldies Initai Klindžānei, bez kuras Līvāni nav iedomājami.
Paldies šoferītim, kuram ir mīlestības pilna sirds.
Paldies Sanitai un Edgaram Lazdāniem, kuri itin bieži ir spēcīgs atbalsts bezizejas situācijās.
Paldies visiem labas gribas cilvēkiem – MĒS ESAM LAIMĪGA KOMANDA, JO CILVĒKS IR LAIMĪGS TAD, KAD DARA LABU!
Teksts un foto – Rita Semeiko (Līvānu novada)