Inta Ostrovska no Kārsavas pastāstīja par savu mīļo kaķenīti Unci.
“Pirms trim gadiem augusta sākumā Malnavā vāca jauno ražu, arī mans bijušais kolēģis, Malnavas koledžas absolvents Uldis veda graudus, un vienu dienu lauka malā ieraudzīja kaķēnu, kurš bija uzrāpies kokā. Uldis zvanīja manai draudzenei: – Ko darīt, es atradu kaķēnu. Mana draudzene skaidroja, ka viņai jau ir kaķi. Bet Uldis bija uzstājīgs: – Kaut kas ir jādara, citādi kaķis kļūs par barību lapsām. – Labi, – teica draudzene, – vedīsim kaķēnu mammai uz Ludzu. Draudzenes mamma uzņēma ciemiņus, bet atzina, ka arī viņai lauku mājās ir kaķi, tāpēc jaunajam kaķim jāmeklē citas mājas. Tad draudzene piezvanīja man, un, dzirdot, ka atvedīs kaķēnu, biju laimīga, tāpēc ka pavasarī citos medību laukos bija devies mans draugs suņuks Foksis.
Tā manās lauku mājās Kārsavā ienāca kaķenīte. Es zināju, ka viņas vārds sāksies ar burtu “U”, jo kaķenīti atveda Uldis (ļoti jauks cilvēks). (Draudzene bija atsūtījusi dāvanā smilšu kasti un kaķu barību.) Ilgi nedomāju – ir taču minči, mincis, bet man būs Unce.
Unce jau pirmajā ziemā pieradinājās iet laukā un atgriezties mājās pa vēdlodziņu. Ja kaķenīte trinas pie loga, zinu, ka jāatver vēdlodziņš. Citos gadalaikos tas ir vaļā visu laiku, un Unce bieži staigā turpu šurpu. Viņa ir brīvību mīlošs kaķis.
Kad Unce bija maza, viņa nesa mājās strazdus, noķertus kaimiņu būrīšos, pēc tam kaķenītei iepatikās vardes, bija arī spāres un citi putni (pat viens dzenis). Bet visbiežāk kaķenīte medī peles, un, ja tas ir pelēns, viņa to atnes dzīvu, lai var vēl kādu laiku spēlēties.
Paliku bez darba un mācījos sociālās aprūpes kursos, kas notika attālināti. Man toreiz iedeva datoru, arī Unce izvēlējās to par atelpas vietu. Visi mācību dalībnieki zināja, ka uz klaviatūras sēž mana kaķenīte Unce.
Uncei patīk arī skapja augša, viņa no turienes redz visu un novēro visus. Šogad skapja augšā uzliku kasti ar cūku pupām, bet Unce to izvēlējās par masāžas kabinetu, trinās pupās tik ilgi, kamēr kaste nolidoja zemē. Tobrīd grīdu rotāja cūku pupas.
Mana kaķenīte var uzrāpties ābelē, labprāt staigā pa jumtu un vēro pasauli, apsēdusies uz skursteņa. Unce bieži aizstaigā arī pie “sābriem” (kaimiņiem – latgaliešu val.), tur dzīvo vecs takša sunītis, un Unce viņu prot izkomandēt. Savā pagalmā gan viņa “sābrus” nelaiž.
Kaķenīte guļ dažādās vietās (lauku mājā ir kur izvērsties), taču tagad ziemā, ja ir auksti, viņai patīk palīst zem manas segas.
Unce ir rotaļīga kaķenīte, viņas mīļākā rotaļu vieta – galds. Ja tur ir nagu vīlīte vai pildspalvas, kaķene tās dzenās tik ilgi, kamēr rotaļlietas nokritīs uz grīdas. (Ja vīlēju nagus, Unce riņķos apkārt, rāpsies klēpī, lai atņemtu nagu vīli.) Uz galda aizmirstas konfekšu trauks, un īsā laikā tas ir tukšs, jo Unce spēlējoties konfektes izmētā pa galdu, vēlāk tās jau ir uz grīdas.
Unce bieži nokrīt uz muguras un gaida, kad pakasīšu vēderiņu, un tad mana kaķenīte jūtas laimīga. Arī es esmu laimīga, jo man ir mana kaķenīte Unce.”
Egitas Terēzes Jonānes teksts, Intas Ostrovskas foto