Intervijas

Gadās, ka kādu cilvēku pazīstam jau sen, bet esam vien viņa veikuma vērotāji no malas. Ar šo jauno, bezgala radošo un katrā darbā sirdi ieguldošo sievieti mūs saista ne tikai tas, ka esam dzimušas vienā pagastā un vienā mēnesī, bet arī kopdarbi un viņas lieliskie pasākumi, kurus bijis prieks apmeklēt. Tādi kā lugas “Ontans i Anne” izrādes, kas, varētu šķist, nevar ieinteresēt krieviski runājošu publiku, bet Natālija panāca, ka baltinavieši brauca ne reizi vien. Tādi kā Olgas Belovas monoizrāde, kas arī it kā nav tipisks pasākums lauku KN auditorijai, bet cilvēki nāca un aplaudēja stāvus… Katrs pasākums ir noformēts, pārdomāts un noslīpēts no ieejas līdz “sirsniņdurvīm” vārda tiešajā nozīmē. Visu mūsu pazīšanās gadu laikā ne reizi nebija sanācis tikties pie tējas... Tālab atļāvos noslāpēt mani urdījušo vēlmi iepazīt tuvāk šo uzņēmīgo un pozitīvo “nemiera gariņu” – Silmalas KN vadītāju un daudzbērnu mammu Natāliju Stafecku, kura kopā ar vīru Aivaru ir radījuši mazu – savas ģimenes paradīzi un radoši piepilda sapņus...

Bieži vien mēs aizdomājamies, ka mūsu privātmājām vai daudzdzīvokļu namiem ārkārtīgi svarīgs ir ārējais izskats – skaistas durvis, glīti aizkari pie logiem, puķu dobes... nu tā, lai acīm tīkami un garāmgājēji redz, cik viss sakārtots un skaists.

Bet cik bieži mēs iedomājamies par to, ka mājai viens no svarīgākajiem elementiem ir jumts? Par jumiķa darbu uz interviju aicināju Valdi Vucānu – preilieti, kurš strādā uz jumta un muzicē uz skatuves...

Dzīve pēdējos mēnešos mums, nudien, nav bijusi pastaiga puķu pļavā. Ne velti ārkārtējās situācijas laikā un valdot vispārējai neziņai un nervozitātei, bieži tika dzirdēta vai lasīta frāze, ka tādos apstākļos doties uz darbu esot varoņdarbs. Ja arī kādam tas bija varoņdarbs, tad tie noteikti bija mediķi – ārsti, medicīnas māsas, ārstu un medicīnas māsu palīgi, neatliekās palīdzības šoferi, laboranti. Visi, kuri uzņēma uz sevi smago darbu, bažas, satraukumu par neizzināto slimību. Visi, kuru sejās pēc garajām darba stundām bija ne tikai noguruma krunciņas, bet pamatīgas medicīnisko aizsargmasku atstātās rievas. Jā, viņi ir varoņi, kuriem mums jāsaka paldies par to, ka pēc trim mēnešiem ārkārtējā situācija atcelta, ka, ievērojot piesardzību, varam doties sabiedrībā, iepirkties, apciemot radus un pat pulcēties līdz šim neierastajos, bet jauniešiem gluži tikamajos autokoncertos.

Kalendārā rakstīts, ka 21. jūnijā atzīmējama Medicīnas darbinieku diena. Gribas ticēt, ka pacienti šajā dienā atcerēsies savus dakterīšus, pateiks paldies par rūpēm, ka dažnedažādie pārbaudītāji pasniegto puļu pušķi vai pavasara medus burciņu neuzskatīs par kukuli. Bet visvairāk gribas cerēt, ka mūsu gudrās galvas Saeimā un valdībā beidzot sapratīs – mediķu darbs ir jānovērtē. Jānovērtē ne jau ar konfektēm, godarakstiem vai cildinājumiem, bet ar pienācīgu, profesijas cienīgu atalgojumu.

Covid-19 krīzes noslēgumā un medicīnas darbinieku priekšvakarā uz sarunu par vīrusu, darbu un dzīvi kopumā aicinājām cilvēku no frontes līnijas - Preiļu slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāju Irīnu Voicehoviču. Vispirms viņa izrāda nodaļu, iepazīstina ar kārtību un noteikumiem, uzsver, ka turpat uzņemšanas nodaļas telpās iekārtotais nieru dialīzes kabinets darbojies visu ārkārtējās situācijas laiku, jo tas ir svarīgi pacientu dzīvībai. Sarunu, ievērojot distanci, sākam darbinieku atpūtas telpā, kur smaržo nevis pēc zālēm, bet pēc svaigām dillēm - kolēģe no savas siltumnīcas regulāri piegādājot pavasara zaļumus organisma stiprināšanai...

Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā, sporta rezultātu vietā sekojam līdzi Covid-19 izplatībai un tās apjomiem.

Covid-19 ir skāris un ietekmējis visas dzīves jomas. Arī sportu. Sporta industrija bija viena no stūrgalvīgākajām un ilgi nespēja pieņemt lēmumu par savu dīkstāvi. Bija mēģinājumi spēlēt pie tukšām tribīnēm, dezinficēt skatītāju vietas pirms sporta pasākumiem, noteikt atsevišķus reģionus, kurus vīruss skāris mazāk un tur aizvadīt spēles. Ja cilvēki vēl var mainīt savu ikdienas paradumu sportot, tad pats sports nevar atļauties apstāties.

Apstājies ne tikai lielais sports, bet arī sporta skolas slēdza savas telpas. Par to, kā izdevās pārvarēt ārkārtas situāciju valstī un kā nezaudēt sportisko garu un veselīgo dzīvesveidu, uz sarunu aicināju Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skolas direktoru Edgaru Vaivodu. Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skola apvieno sevī gan Preiļu, gan Aglonas, Vārkavas un Riebiņu novadus. Kopā vairāk par 500 audzēkņiem sporto sešos novirzienos – vieglatlētikā, basketbolā, volejbolā, futbolā, galda tenisā un BMX riteņbraukšanā...

Ideja par Kara muzeja veidošanu Aglonā tā īpašniekam un vadītājam Valdim Tumovam radās spontāni un neplānoti, jo sākotnēji tika būvēta telpa kolekcijai. Dažādu kara laika priekšmetu bija sakrājies tik daudz, ka noteikti bija vajadzīga telpa, kur tos izvietot. Taču paziņas ar spēcīgām emocijām aplūkoja šo kolekciju, ka Valdim radās doma to visu parādīt arī lielākai auditorijai. Un tā jau 13 gadus Aglonas Kara muzejs sniedz iespēju apmeklētājiem apskatīt Otrā Pasaules kara priekšmetu kolekciju...

17. maijā Latvijā tika atzīmēta Ugunsdzēsēju un glābēju diena. Ugunsdzēsēji glābēji ir tie, kuri, neskatoties uz apstākļiem ir gatavi doties liesmās, ledainā ūdenī, vai novērstu sekas kādā satiksmes negadījumā, lai glābtu dzīvības.

Par savu un ugunsdzēsēju glābēju ikdienu uz sarunu aicināju VUGD LRB Preiļu daļas komandieri, majoru Kasparu Vaivodu, kurš savā amatā strādā jau desmit gadus. Vairāk kā septiņus gadus darbojies Kurzemē, bet pirms pāris gadiem atgriezies Preiļos. Kā Kaspars saka, viņam nav problēmu iedzīvoties kādā citā vietā...

Jau vairāk nekā mēnesi visa mūsu dzīve ir mainījusi ritmu, mainījusi uzskatus un iespējas. Liels izaicinājums ir tiem, kuri saistīti ar skolu un mācībām – tas ir, skolotājiem, skolēniem, studentiem, vecākiem. Jāpierod pie jaunas apmācības sistēmas, daudz vairāk skolēniem ir jācenšas pašiem organizēt savu laiku un mācīties patstāvīgi. Zinu, ka jaunāko klašu audzēkņi tiek galā, ja piepalīdz vecāki, savukārt vecāko klašu audzēkņi veiksmīgi organizē savu laiku mācībām paši. Ir pienācis pavasaris, kad parasti ir eksāmenu un izlaidumu laiks. Vidusskolas beidzējiem parasti pēc izlaiduma durvis ver dzīve – jāizlemj, uz kuru pusi iet... Bet kā būs šogad? Uz sarunu aicināju Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijas 12. klases audzinātāju Ilutu Kotāni. Protams, ievērojot visus drošības pasākumus, mūsu intervija, līdzīgi kā mācības šobrīd, notika elektroniski...

Apreļs atnas prīcys viesti na tikai par pavasari, bet ari par latgaliskuo atzeišonu vaļstiskā leiminī, jo 2019. goda 27. aprelī pyrmū reizi oficiali svinējom Latgolys kongresa dīnu. Svinējom ar eipašu programu, piec kurys beja tei seņgaideituo sajiuta... 2020. goda apreļs atguoja ar sovu scenareju i puorlīceibu, ka itys gods byus klusuoks, bet – vyss myusūs. Vyss, kū gribējom pīsaisteit Latgolys dīnys svineibom, vyss palīk i gaideis sova laika. Bet myusu dīnuos dzeive attuolynuotai nanūzeimej tuolumu, i itamā reizē eistais laiks i vīta ruodejuos runuot ar cylvāku, kurs ir nu tūs klusūs latgaliskuo aizstuovu, zynuotuoju i kūpieju jau godu godim. Kluss, bet rodūšs i īceru pylns. Īsapazeit laikam navajag, jo itū vuordu i uzvuordu zyna na viņ Latgolā, – žurnaliste Maruta Latkovska...

Laikā, kad valstī izsludināta ārkārtas situācija un tu nezini, kādus jaunus noteikumus un aizliegumus atnesīs kārtējā diena, kad dzīvojam it kā iesaldētā režīmā un gaidām, kad koronavīruss Latvijā un visā pasaulē tiks izskausts un stāsti par to vairs būs tikai atmiņas un stāsti iz pagātnes, ļoti gribējās pastāstīt par kādu dzīvespriecīgu, enerģisku un saulainu cilvēku. MĀRĪTE BIKOVSKA ir paraugs tam, ka dzīvi vajag dzīvot ar smaidu, ir jāspēj priecāties par ikdienas mirkļiem un līdzcilvēku panākumiem. Lai arī viņa šobrīd dzīvo un strādā galvaspilsētā, Mārīte neaizmirst dzimto mātes valodu un ar lepnumu Rīgā runā latgaliski. Kad izdodas pabūt Rēzeknē un Rēzeknes novada Strūžānos, tad dzimtās sniedz vajadzīgo veldzi un enerģiju turpmākajiem darbiem (jāuzsver, ka Mārīte saplānos laiku tā, lai jau naktī varētu no Rīgas atbraukt uz Rēzekni, jo tad visa brīvā diena būs paredzēta tikai un vienīgi mīļās Latgales izbaudīšanai). Kā jau kārtīgai latgalietei, viņai ir plaša sirds, turklāt, kas nav mazsvarīgi, jebkurā situācijā Mārīte izdomās risinājumu, tādēļ teiciens „ja durvis būs ciet, tad iekāps pa logu” ir par viņu.

Pirmo reizi Mārīti iepazinu skolotāju un studentu vasaras kursos „Vosoruošona”, kas 2014. gadā notika Baltinavas novadā. Tikko ieradušās, mēs ar draudzeni stāvējām nostāk no visiem dalībniekiem, Mārīte pienāca klāt un teica, ka turēsies kopā ar mums ­ – jaunajiem, jo pati tāda jūtas. Un patiesi, karstās vasaras nedēļas laikā Mārīte ar lielu entuziasmu dziedāja, deklamēja savu dzeju, fotografēja, apguva jaunas zināšanas un devās iepazīt jaunas vietas un notikumus – ar smaidu un nepiekūstot (te patiesi dažam labam jaunietim bija ko pamācīties).

Savu enerģiju Mārīte iegulda, gan strādājot ar bērniem pirmsskolas izglītības iestādēs Rīgā, gan arī rakstot dzejas rindas un piedaloties dažādos pasākumos. Interneta vidē – sociālajos tīklos draugiem.lv un Facebook.com – viņa dalās ar uzrakstītajiem dzejoļiem un fotomirkļiem, atspoguļojot visus pasākumus, kuros ir piedalījusies gan kā apmeklētāja, gan arī kā dalībniece, tā savās emocijās un piedzīvotajā daloties ar līdzcilvēkiem.

Sagaidot skaisto jubileju, jautāju Mārītei, kura dzimšanas dienas dāvana viņai vislabāk palikusi atmiņā, bet Mārītes atbilde ir sirdi sildoša: „Vislabākā dāvana ir cilvēki, kas ir man apkārt.” ...

Visos laikos visas tautas ir paļāvušās uz augtāku spēku, varu, cerējušas uz taisnu tiesu. Mums līdzās ir cilvēki, kas šai jomai atdod visas zināšanas un visu dzīvi… Saeima var piešķirt Goda tiesneša nosaukumu tiesnesim, kurš godprātīgi strādājis un izbeidzis tiesneša darbību. Šoreiz, sagaidot Latgales apgabaltiesas 25. gadadienu (31. martā), saruna ar vienu no šādiem tiesnešiem – Latgales apgabaltiesas pirmo un ilggadējo priekšsēdētāju (1995–2009), Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri (2009) Kārli Valdemieru, kurš darbam tieslietu jomā veltījis 39 gadus, lielāko daļu no tiem strādājot tiesā (1976. gadā uzsāka darbu Rēzeknes pilsētas tiesā, bet 1995. gadā Saeima viņu iecēla par Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāju). Viņš ir apbalvots ar Tieslietu sistēmas II pakāpes Goda zīmi, Tieslietu ministrijas I pakāpes goda rakstu un „zelta” spalvu. Vairāk nekā 10 gadus pildījis Valsts eksāmenu komisijas priekšsēdētāja pienākumus Rēzeknes Augstskolā un bijis tās docents. Strukturēti, pārdomāti un ar labvēlīgu stingrību (kā jau īstam tiesnesim pienākas) aizritēja arī mūsu saruna...

Pirms Starptautiskās sieviešu dienas uz sarunu aicināju garā spēcīgu un ar radošu dvēseli apveltītu sievieti – IVETU DIMZULI no Viļāniem, kuras, kā viņa pati saka, sakņu zeme ir Rēzeknes novada Rikavas pagasts. Apkārtējie Ivetu allaž redz enerģijas pārpilnu, vienmēr kaut kur skrienošu, skanīgiem smiekliem apveltītu, bet to, kas mīt viņas dvēseles dziļumos, to viņa nerāda apkārtējiem.

Saņemot vienu dzīves pliķi pēc otra, Iveta ir spējusi neļauties bezcerībai, bet noticējusi sev, saviem spēkiem, atstājusi pagātnē daudzos mazvērtības kompleksus, kas bija iedzīti viņā jau no skolas laikiem. Skolotāja ar 30 gadu stāžu, kas nu jau otro gadu strādā Rīgas 41. vidusskolā, skolēniem paverot ceļu uz zināšanām un iemācot pārkāpt pāri bikluma rāmjiem. Iveta neaizmirst arī Latgali, ar vienu kāju viņa ir te, bet ar otru – galvaspilsētā, jo viņai ir svarīgi nepazaudēt savas latgaliskās saknes. Jau piekto gadu viņa māca jaunos Rikavas literātus – rakstīt, izteikt savas domas, publiski uzstāties. Divas reizes mēnesī viņi satiekas, lai ļautos radošām idejām un pilnveidotos.

Iveta ir ļoti talantīga – viņa raksta gan prozu, gan dzeju. Kā pati saka, tad rakstīšana ir vislabākā psihoterapija. Viņas stāstos atainotā vide un cilvēki – tie esam mēs paši, jo Iveta, kas ir laba vērotāja un klausītāja, visu ir ieaudusi savos radošajos darbos, apaudzējot ar jaunām detaļām.Turklāt šajā pavasarī – 20. martā – saules gaismu ieraudzīs viņas pirmais dzejas krājums “Pieskarties debesīm”. Mūsu sarunā, kas norit 29. februārī – datumā, kas ir reizi četros gados – ir vairāki emocionāli mirkļi, kad Iveta atļaujas būt sievišķīgi vāja, bet tūlīt arī saņemas. Stāsts no viņas bērnības, kad Iveta – toreiz pusaugu skuķēns – uzrāpjoties uz mājas jumta un tad uz skursteņa, piedzīvoja to maģisko sajūtu, kad, esot tik tuvu debesīm, ka šķitis – rokas pieskārušās tām, ir spēka stāsts, kas licis viņai dzīvē doties uz priekšu. Ar dzejas palīdzību Iveta pieskaras debesīm, jo, kā viņa pati saka, tad “tai mirklī, kad iedod emocijām vārdus, tu līdz ar tiem spēj pacelties pār zemi”...

Vismaz pēdējo desmit gadu laikā viens no valstī visvairāk apspriestajiem jautājumiem ir medicīna – mediķu zemās algas, personāla trūkums, speciālistu izbraukšana no valsts. Un vēl mūžīgās runas par lokālo slimnīcu darbības sašaurināšanu vai pat slēgšanu... Īpaši tumšās krāsās situācija tiek zīmēta Latgalē, radot iespaidu, ka te nu gan viss ir slikti.

Patiesībā arī Latgalē dzīve rit savu gaitu, neskatoties uz ekonomiskām vai kādām citām grūtībām. Tāpat kā citur Latvijā arī Latgalē dzimst bērni, nesot cerību nākotnei. Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļa ir viena no nedaudzajām, kas pretēji ik pēc laika uzvilnījušām runām par slēgšanu joprojām darbojas. Tā ir vieta, kuru dzīves nozīmīgajos brīžos par savu izvēlas topošās māmiņas ne tikai no Preiļu vai Līvānu novada, bet arī visai attāliem reģiona novadiem. Jo patīkami, ka pēdējo pāris gadu laikā Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļā darbu uzsākušas divas jaunas vecmātes, ar visu sirdi pārliecinātas par savas profesijas unikalitāti – būt klāt jaunas dzīvības atnākšanas brīdī nebūt ne vienkāršajā pasaulē.

Šoreiz saruna ar GUNU MEŽINSKU – preilēnieti, Rīgas 1. medicīnas koledžas absolventi, Rīgas Stradiņas Universitātes studenti, pašvaldības stipendiāti, Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļas vecmāti...

Radošs cilvēks ir un paliek radošs – tas var izpausties vai nu dārza iekārtošanā, ēst gatavošanā vai pasākumu organizēšanā. Ar aktīvu, skaistu un interesantu sievieti – Evitu Kivriņu, Pelēču kultūras nama vadītāju – tikāmies nu jau gandrīz pavasarīgā dienā. Kultūras nama gaišajās telpās ar izstādi viesojās Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņu darbu izstāde, jo kā Evita saka, viņa grib iepriecināt cilvēkus ne tikai ar kultūras pasākumiem, bet arī ar mākslu – krāsu, formu, faktūru. Māksla dziedē. Mākslā var rast enerģiju un reizē – mieru. Par Pelēču kultūras nama vadītāju Evita strādā salīdzinoši nesen – kopš pagājušā gada nogales, bet ir savs redzējums un skatījums kā pasākumu organizatorei...

Šādas grafiskās zīmes, šķiet, lietotas visos laikos, taču šoreiz tajās ietverts vesels mīlestības stāsts, kas lieliski derēs Valentīndienas noskaņai, kas pasaulē valda tieši šodien – 14. februārī. Piedāvāju sarunu ar patiešām šo svētku robežas paplašinošu un mīlestības būtību izpratušu laulāto pāri. Valentīns un Valentīna Čepeļi dzīvo Rēzeknes novada Maltā, kur kopā uzbūvējuši plašu māju, izaudzinājuši dēlus Māri un Edgaru un nu gaida ciemos jau mazmeitas – Danutu un Alisi (Margrētu) no Dānijas. Bet tas tikai sākums – sākums gan šim rakstam, gan viņu kā gados patiešām jaunu vecvecāku stāstam, kas, bez šaubām, ir pilns mīlestības, cilvēciska siltuma un viesmīlības. Vai ir vēl kas skaistāks?...

Tuvojoties gada iedvesmojošākajam posmam – pavasarim (lai gan zināmā mērā var teikt, ka šoziem dominējošais gadalaiks bija/ ir sava veida pavasaris) –, gribas arvien vairāk piedomāt pie sava tēla, sievišķības, gribas izkūņoties no tik ierastās ikdienas čaulas un atplaukt – gan domās, gan darbos, gan arī izskatā. Dažreiz tas mums pašiem tik viegli nemaz neizdodas, tādēļ ir labi, ja palīgā var pasaukt profesionāli. Gūt pārmaiņas gan iekšēji, gan ārēji var palīdzēt pārmaiņu un pārvērtību trenere AGRITA GROSBARTE, kura dodas uz jebkuru Latvijas vietu, kur viņu uzaicina, lai dalītos savās zināšanās, pieredzē un piedāvātu arī meistarklases.

Mūsu saruna notiek īpaši maģiskā datumā – 02.02.2020 –, kas, kā tiek minēts daudzviet, ir piedzīvojams vienu reizi tūkstoš gados. Savukārt pirmo reizi klātienē tikāmies 2012. gada nogalē Balvos, kur notika preses konference ar titula „Misters Latvija 2011” uzvarētāju Kasparu Romanovu no Tilžas, iepazīstinot klātesošos par viņa plānoto dalību starptautiskajā skaistumkonkursā „Misters World 2012” Lielbritānijā, Kentā. Agrita palīdzēja Latvijas pārstāvim sagatavoties konkursam, informēja medijus par Kaspara panākumiem konkursā un arī ārpus tā. Iedvesmojot citus ar dažādu treniņu un metožu palīdzību, Agrita spēj palīdzēt cilvēkam kļūt pārliecinātākam par sevi un apzināties savas spējas. Un arī viņa pati ir izcils iedvesmojošais piemērs – ar savu uzņēmību, vēlmi pilnveidoties, apgūstot profesionālā līmenī tās prasmes, kas patīk, ar savu radošo veikumu un neizsīkstošo enerģiju. Tāpēc šoreiz – iepazīsim tuvāk pašu pārmaiņu un pārvērtību treneri. ..

Riebiņu novada domes izglītības jautājumu koordinatore EVELĪNA VISOCKA stāsta, ka, gatavojoties intervijai, atšķīrusi savu darba grāmatiņu. Pirmais ieraksts tajā datēts ar 1980. gada 4. februāri, kad sākusi strādāt toreizējā Rēzeknes rajonā Sakstagala bērnudārzā “Ābelīte” par audzinātāju. Līdz šim brīdim darba stāžā nav neviena pārtraukuma, pat ne dienu, katrs no aizvadītājiem 40 gadiem pilnībā veltīts izglītībai. Laika gaitā gan mainījušās darba vietas un pienākumi, taču pārmaiņas nav skārušas Evelīnas pārliecību, ka sākotnējā izvēle kļūt par pedagoģi bijusi pareiza...

“Libe Berg” – tik asociatīvs vārdu savienojums, īpaši vācu valodas zinātājiem (“liebe” – mīlestība, “berg” – kalns). Tieši šādu radošo pseidonīmu sev izvēlējusies salīdzinoši nesen izpausties sākusī māksliniece, sieviete, kura reiz bērnībā beigusi mākslas skolu, angļu valodas filoloģe un tulkotāja Ļubova Ceļapītere. Pirmais iespaids – kā jau filologs: vispusīga, dziļdomājoša, ar humora izjūtu. Pamazām atklājas arī citas šķautnes: uzņēmīga, situāciju valdniece, stingra rakstura cilvēks, ko apliecina arī frāze mūsu sarunas sākumā – “Es mēģinu nekļūt par apstākļu upuri. Man jābūt garīgi un fiziski stiprai – tas ir dzīves stimuls”. Tiekamies viņas dzīvoklī Rēzeknē, kur jau gadu viņa emocijas izpauž gleznās un ir asistente savai mammai. Kā tā? Gan sapratīsiet…

“Ar to mūsdienu jaunatni neko nevar saprast”, vai “Kad mēs augām, tad tā nebija...” – apmēram tā daudzi uztver mūsdienu jauno paaudzi, salīdzinot ar savu bērnību un jaunību, ar iespējām, kādas tās bija pirms vairākiem desmitiem gadu.

Visticamāk, ka daļa sabiedrības vēl nav gatava mainīties, iet līdzi laikam, būt mūsdienīga, saprast savu spuraino pusaudzi, būt draugos ar saviem bērniem, pavadīt pēc iespējas vairāk laika kopā. Man patīk angļu sakāmvārdā teiktais “Neaudziniet bērnus, viņi tik un tā būs līdzīgi Jums. Audziniet sevi.”. Un man patīk aktīva mūsdienu jaunatne, tagad ir tik daudz iespēju, kā sevi pilnveidot! Uz sarunu aicināju Preiļu novada Jauniešu centra “Četri” jaunatnes lietu speciālisti Sintiju Ančevu, kas ikdienā ir kopā ar jauniešiem, un viņa ir pārliecināta, ka sākotnēji vienmēr pārstāvēs jauniešu intereses...

Iesoļojot jaunā gadā, vienmēr gribas pozitīvus notikumus un stāstus – redzēt, dzirdēt, iepazīt. Gribas iedvesmoties, lai īstenotu kādu jaunu ideju vai veiksmīgi darbotos jau iesāktajā jomā. Rēzekniete ZANE LUDBORŽA ir ne tikai talantīga pedagoģe un mūziķe, kura spēj no akordeona izvilināt maģiskas melodijas, viņa ir arī lielisks apliecinājums tam, ka, ja esi mērķtiecīgs un zini, ko vēlies sasniegt, tad iecerētais, ja ne uzreiz, tad, pārvarot dažādus šķēršļus, īstenojas. Pērnā gada decembrī – īsi pirms Ziemassvētkiem – instrumentālais ansamblis „Excelsus”, kura dibinātāja un vadītāja ir Zane, nosvinēja 15 gadu jubileju, savukārt šogad maijā savus 15 gadus svinēs Zanes Ludboržas mūzikas skola, kas ir – pievērsiet uzmanību! – pirmā privātā mūzikas skola Latvijā.

Ar Zani tiekos viņas mūzikas skolā, kurā esmu pirmo reizi. Jāatzīstas, ka ziemā, ejot garām skolai, vienmēr esmu sajūsminājusies par to, cik skaisti izrotāta ir ēka un tās apkārtne. Savukārt, ienākot skolā iekšā, ir jūtama silta mājīguma sajūta, telpas ir rotātas ar dažāda izmēra gleznām, kas ir Zanes meitas Karīnas radīti darbi.

Sarunājoties ar Zani, atskatāmies uz 15 gadu laikā piedzīvoto – gan pozitīviem notikumiem, gan mazāk priecīgiem mirkļiem, runājam par to, cik grūts bijis savas privātās skolas atvēršanas sākums un nonākam pie secinājuma, ka visas grūtības un tie cilvēki, kas „likuši sprunguļus” Zanes ceļā, ir padarījuši viņu vēl stiprāku un mērķtiecīgāku. Mūsu garā saruna neietilpst šajā vienā lappusē, tāpēc uz papīra uzlieku sarunas koncentrēto versiju...

Intervijas dienas rītā, konkrētāk – trešajos Ziemassvētkos, viņa bija pabeigusi savu pēdējo dežūru. Kamēr citi pēc svētkiem lēnām iekustējās jaunai darba dienai, viņa bija enerģiska, mundra un dzirkstoša, it kā nebijis garo darba stundu. Neparasti vienīgi tas, ka pēc 34 gadiem ikdiena pilnībā mainīsies. Pierast pie tā nebūs vienkārši, jo intervijas varone šoreiz ir Latvijas Republikas Veselības ministrijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Preiļu neatliekamās medicīniskās palīdzības punkta vecākā ārsta palīdze SILVIJA IVANĀNE. Sasniegusi izdienas pensijas vecumu, viņa jauno 2020. gadu sāk pa jaunam. Kā? Šķiet, ka par to viņai vēl nelielas bažas...

Miniintervijās par savām svētku svinēšanas tradīcijām pastāstīja:

Anna Vilcāne - pensionāre, Preiļu Romas katoļu draudzes kora dziedātāja;

Vilhelmīne Jakimova - Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Preiļu Galvenajā bibliotēkā;

Anita Laizāne - Rēzeknes novada Silmalas pagasta Kruķu bibliotēkas vadītāja;

Rēzekniete Diāna Rēvalde.

“Mēs, cilvēki, esam kā līnijas, veidoti no līnijām, ejam pa līnijām, pārkāpjam tās, veidojam tās, paliekam tajās, vai pazūdam, varbūt atrodamies tajās vai starp tām. Viens no galvenajiem grafikas izteiksmes līdzekļiem ir līnija un melnā/baltā savstarpējās attiecības," tā savu pasaules redzējumu caur pašizpausmes veidu – grafiku atklāj Jana Indričāne – divu bērnu māmiņa, kura ar šo mākslas veidu iepazīstina gan meistardarbnīcās, gan pulciņos (Maltas Bērnu un jauniešu centrā). Šogad viņas dzīvē sācies jauns posms, kurā nerodas lielformāta darbi, bet viņa ir paraugs tam, ka ticība dzīves ceļā ļauj redzēt skaistumu arī melnajās līnijās...

Oktobrī pie lasītājiem nonāca jaunās dzejnieces Ligijas Purinašas debijas dzejas krājums „Sīvīte”, kurā apkopoti vairāk nekā 80 dzejoļi latgaliešu valodā, kas tapuši apmēram piecu gadu laikā. Grāmata tika prezentēta gan Rēzeknē, gan arī Rīgā. Kā pirms tam atzina pati autore, tad šī grāmata iznāca laikā, kad viņai pašai aktuāls bija jautājums: „Ko tad īsti nozīmē būt sievietei?”. Paralēli krājuma veidošanai  sociālajos tīklos Instagram un Facebook viņa ir radījusi kontu „Sīvīte”, kurā top stāsti un foto par un ap sievietēm.

Galvenais mūsu sarunas temats – jaunais dzejas krājums, kā arī, protams, neaizmirstam parunāt arī par literatūru, vēsturi un latgaliešu valodu, kas jaunās autores dzīvē ieņem būtisku lomu. Bet mūsu sarunu paspilgtina trīs Ligijas citāti no viņas Facebook konta, atklājot autores emocijas un izjūtas viņai svarīgos brīžos.

8. novembrī pirmizrādi piedzīvoja filma “Dvēseļu putenis”. Vēsturiskā kara drāma pēc strēlnieka un rakstnieka Aleksandra Grīna romāna motīviem skatītājus aizved 100 gadus senā pagātnē. Sešpadsmit gadus vecais Artūrs dodas strēlniekos un kopā ar draugiem cīnās par brīvību – pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama. Saviļņojošais stāsts ļauj skatītājam pieaugt kopā ar Artūru un jaundibināto Latvijas valsti, vērojot dzīvi ierakumos zēna acīm, pašaizliedzīgi stājoties pretī ienaidniekam, meklējot īstu mīlestību un mācoties novērtēt brīvības cenu.

Tā īsumā lasām ziņās, kas vēsta par jaunās filmas demonstrēšanu. Vispirms pirmizrāde Rīgā, kinoteātrī “Kino Citadele”, kur visas zāles vienu vakaru bija veltītas tikai šai lentei. Tad filma tika un joprojām tiek rādīta citos Latvijas kinoteātros, kultūras namos, organizāciju un iestāžu koppasākumos.

To, ka Latvija nav radusies tukšā vietā, mēs visi zinām un saprotam. “Dvēseļu putenis” ļauj mums ielūkoties vēsturē, redzēt, dzirdēt, izjust un saprast to, cik liela bagātība mums dota – pašiem sava valsts. Mazai tautiņai – visskaistākais zemes stūrītis, ko lolot, veidot un sargāt.

Domāju, “Vietējās Latgales Avīzes” lasītāji būs ievērojuši filmas afišās un recenziju publikācijās redzētās fotogrāfijas, kas ir gan romantiskas un izjusti skaistas, gan skarbas. Tie ir kadri un aizkadri no filmas tapšanas gaitas vairāku gadu garumā. Ar īpašu fotogrāfiju izstādes atklāšanu “Dvēseļu putenis” ienāca arī Preiļos. No 7. novembra līdz 7. decembrim Preiļu galvenajā bibliotēkā skatāma vēsturiskajai kara drāmai “Dvēseļu putenis” īpaši veltīta Preiļu fotogrāfes Sanitas Ievas Sparānes fotogrāfiju izstāde “Lai Top “Dvēseļu putenis” Preiļos”. Izstāde atspoguļo filmēšanas procesu, tajā aplūkojamas aizkadru epizodes no filmas uzņemšanas. Kā norāda filmas veidotāji, izstāde ir visaptverošs foto un multimediju stāsts par filmas uzņemšanas gaitu.

Bet nu par izstādes autori – talantīgo fotogrāfi, preilieti Sanitu Ievu Sparāni. 12. novembrī Preiļu galvenajā bibliotēkā viņa tikās ar skatītājiem un stāstīja, kā pati nokļuvusi “Dvēseļu puteņa” aizkulisēs, ko redzējusi caur fotoaparāta objektīvu.

Ir dažādas valodas, un ir arī mūzikas valoda. Par to var stāstīt ar degsmi tikai tie, kas ar mūziku ir ciešā saskarē.

Šoreiz par mūziku ikdienā un svētkos uz sarunu aicināju diriģentu un pedagogu Edgaru Znutiņu. Edgars ir Preiļu novada skolotāju kora «Latgale» vadītājs, Daugavpils Universitātes asociētais profesors, Daugavpils mūzikas vidusskolas pedagogs un Preiļu Mūzikas un mākslas skolas direktors...

Anitai Millerei ir ļoti neparasta un aizraujoša nodarbošanās – viņa pēta un analizē cilvēku rokrakstus, kas, izrādās, spēj pateikt ļoti daudz par katra individualitāti. Grafoloģija viņas dzīvē ieņem ļoti svarīgu lomu – tā ir ne tikai profesija, bet arī Anitas ikdiena un kaislība. Darba grafiks ir patiesi piesātināts – Anitai ir savs uzņēmums – SIA „Grafoloģija”, kas dibināts 2014. gada septembrī (par to vairāk informācijas var atrast uzņēmuma Facebook lapā), viņa vada lekcijas, nodarbības, sniedz konsultācijas gan privātpersonām, gan juridiskām personām, sadarbojas ar vairākiem ārvalstu uzņēmumiem un iestādēm. Dienā sanākot izanalizēt apmēram 5 – 6 rokrakstu paraugus.

Jāuzsver, ka Anita ar savu daudzpusīgo izglītību ir tāda vienīgā grafoloģe Baltijā – viņai ir akadēmiskā izglītība rokraksta analīzē un ekspertīzē (turklāt ir starptautiska pieredze), otra izglītība ir psihoterapijā (apgūta arī neiropsiholoģija, studē kriminālpsiholoģiju). „Latvijā ir spēcīgi rokraksta analīzes speciālisti – grafologi –, un tādus es zinu deviņus, no kuriem pieci ir mani skolēni. Ir arī ļoti spēcīgi rokraksta ekspertīzes eksperti (arī tos sauc par grafologiem) – tādi mums Latvijā ir vairāki, kas ir tiešām labi savas jomas speciālisti,” atklāj Anita.

Tā kā 9. novembrī Anita viesosies Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, kur V pasaules diktāta latviešu valodā rakstītājiem vadīs grafoloģijas lekciju, nolēmu viņu uzrunāt, lai noskaidrotu ko vairāk par viņas interesanto profesiju...

“Ne katrs no mums ir spējīgs darīt lielas lietas. Taču ikviens var darīt mazas lietas ar lielu mīlestību” – šie Mātes Terēzes vārdi nāk prātā pēc sarunas, kuru šoreiz piedāvāju jūsu, cienījamie lasītāji, uzmanībai.

Atzīstiet, ne katrs spētu būt direktors, konditors, žurnālists, ne katrs notamborēs sedziņu vai sasies sieru utt. (Protams, gadās, kad kāds “iebāž degunu” ne savā jomā, bet tas visbiežāk rada brāķi, nevis baudāmu rezultātu.) Un nebūt ne grandiozums ir garants skaistām emocijām, visbiežāk – pietiek mazumiņa. Tāpēc šoreiz būs runa par un ar cilvēku, kurš, piepildot savu sapnīti, hobiju pārvērta peļņas iespējā, un viņa ikdiena ir piepildīta ar smaržām, krāsām un skaistiem vārdiem. Iepazīstieties – Līna Skutāne, uzņēmuma “Edalīna”” izveidotāja, jebkuram dzīves mirklim vai notikumam piemērojamu suvenīrziepīšu un apdrukātu konfekšu minipasaules saimniece, kuras roku darbu pazīst nu jau ne tikai Rēzeknē un apkārtnē, bet arī Īrijā un Zviedrijā...

Pirms trim gadiem Edgars Vaivods kļuva par Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skolas direktoru. Teic, ka toreiz šī izvēle pašam likusies kā avantūra. Tagad ar pienākumiem un atbildību saradis, enerģiski turpina iesākto, kopā ar kolēģiem plāno īstenot jaunas idejas. Liela daļa Edgara darba gadu aizvadīta Vārkavā. Starp citu, Vārkavas vidusskola devusi Latvijai daudzus labus sportistus, sporta skolotājus un citādi ar sportu saistītus cilvēkus.

Intervijas dienā sporta skolas direktora kabinetā uz galda redzamas kaudzītes ar sagatavotiem diplomiem – atliek tikai ierakstīt uzvarētāju vārdus. Par to tad arī sākam sarunu...

Pavasarī 10. un 11. klašu skolēniem bija iespēja pieteikties vasaras piedzīvojumam – dalībai Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma „Vēstures skolotājs” otrajā sezonā. Atlasi izturēja un LTV raidījuma filmēšanā piedalījās arī trīs Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolas (ATV) audzēkņi – Jānis Platacis (11.b klase), Viktorija Maksimova (12.a klase) un Kristaps Kokorevičs (11.a klase), savukārt pretinieku komandā piedalījās Jelgavas Valsts ģimnāzijas audzēkņi. Jaunieši kopā ar vēstures skolotāju Edgaru Bērziņu šajā vasarā iepazina notikumus Brīvības cīņu laikā no 1918. līdz 1920. gadam un pārbaudīja vēsturi „uz savas ādas”, iejūtoties situācijās un veicot Brīvības cīņu laikam raksturīgus uzdevumus...

Klāt Skolotāju diena, ikviens skolnieks – liels vai mazs –, kurš vēl mācās, vai kurš jau sevi sauc par absolventu, vienmēr atceras savus skolotājus. Un vienmēr ir iespēja pateikties saviem skolotājiem, īpaši sirsnīgi pedagogus apsveicot Skolotāju dienā!

“Vietējā Latgales Avīze” pirms svētkiem aprunājās Preiļu 1. pamatskolas skolotāju Lailu Viborno, Rudzātu vidusskolas skolotāju Lilitu Rudzāti un Preiļu 2. vidusskolas direktori Nadeždu Hļebņikovu...

Eiropas civilizācijas šūpulī – Atēnās (Grieķijā) no 24. līdz 30. augustam notika vērienīgākais bibliotēku nozares pasākums – Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas 85. ģenerālkonference, kura pulcēja vairāk nekā 3000 bibliotēku speciālistu no pāri par 130 valstīm. Vienīgā pārstāve no Latgales tajā bija Rēzeknes Centrālās bibliotēkas jaunā vadītāja Ruta Suseja. Uz sarunu viņu uzaicināju gan tāpēc, lai uzzinātu par tikšanos ar citvalstu kolēģiem, gan pārrunātu, ar kādām domām un iecerēm tiek gaidīta šīs reģiona galvenās bibliotēkas 75. jubileja un ko nozīmē būt direktorei mūslaiku bibliotēkā?...

„Esmu cilvēks – orķestris”, tā par sevi intervijas sākumā jau saka Gunta Katkeviča, kas ir spilgta, radoša personība, aktīva un atraktīva. Gunta daudz ceļo, gūst jaunus iespaidus, pieredzi, un arī ar ceļojumiem viņai aizsākās mīlestība uz deju. Tā, pirms 15 gadiem Preiļos, Guntas vadībā aizsākās pirmās vēderdeju vēsmas, bet tagad, aptverot arī latino, orient, un citus deju stilus, deju studijas „Bravo” meitenes aktīvi darbojas un uzstājas dažādos pasākumos...

Ir bezgala sarežģīti rakstīt par cilvēku, kura diplomdarba tēma bijusi par reportāžas veidošanu un kurš žurnālistikai veltījis 38 gadus (no 40 kopumā nostrādātajiem). Viņš, bez šaubām, ir paraugs mūsdienu rakstītājiem – uzticīgs šīs profesijas pamatprincipiem, ar analītisku, plašu redzējumu. 2011. gadā devās pelnītā atpūtā, no “Vietējās Latgales Avīzes” redaktora (2007–2011) kļūstot par “aizkadra” lasītāju un labvēlīgi didaktisko vērtētāju. Nesen VLA svinēja 20. jubileju un atskatījāmies uz avīzes veidošanas sākotni, taču viens tās liecinieks pavisam drīz – 12. septembrī – atskatīties uz savas dzīves 70. gadskārtu...

31. augustā, Rēzeknes teātris «Joriks» uzsāka savu 30. sezonu, piedāvājot daudzveidīgu programmu skatītājiem – gan lieliem, gan maziem – un jau septembrī palutinot viņus ar četrām pirmizrādēm. Par teātra skatītāju Rēzeknē tiek īpaši domāts, proti, arī šajā sezonā būs skatāmas jaunas dažādu žanru izrādes gan latviešu, gan krievu valodā...

Mazpilsētās dzīve vienmēr būs citādāka nekā lielpilsētās. Un arī iedzīvotāji šeit ir tādi atsaucīgi, radoši, aktīvi – to var teikt par dažādu pašdarbību kolektīvu dalībniekiem. Viņi savu brīvo laiku velta aktīvai atpūtai kopā ar domubiedriem – vai tās ir dejas, vai mūzika. Šoreiz uz sarunu aicināju ārkārtīgi jauku, idejām bagātu, vienmēr smaidīgu amatierteātru režisori Aiju Bitinas, kura Vārkavas novada amatierteātri “Kulda” vada jau gandrīz 10 gadus, un pirms diviem gadiem pieņēma izaicinājumu – vadīt arī Preiļu Kultūras centra amatierteātri. Mūsu saruna – par dzīvi un teātri... vai otrādi...

Katrai jauniešu paaudzei ir savas topīgās atpūtas un izklaides vietas, kur notiek visforšākās balles, pulcējas vissmukākās meitenes un brašākie puiši. Pēdējos gadus tautas mutē (pareizāk būtu teikt – feisbukā un citos modernajos saziņas līdzekļos) visbiežāk skan Sīļukalna, Stabulnieku un Riebiņu nosaukumi. Svētki, pasākumi, balles pulcē priecāties gribētājus ne tikai no bijušā Preiļu rajona pagastiem, bet arī daudz, daudz tālākām vietām. Laba slava tālu skan, un tur nu savs nopelns ir arī Riebiņu novada kultūras centra vadītājai ILGAI POKŠĀNEI...

Klāt augusts, kas tradicionāli tiek dēvēts par kāzu mēnesi, un tieši tādēļ šīs nedēļas intervijas varone tika piemeklēta atbilstoši saistībai ar kāzu sfēru. LIENE VIŠĶERE ir kāzu salona „Fiore” īpašniece. Dzimusi un augusi Rēzeknē, bet tagad dzīvo un strādā Rīgā. Par sevi viņa saka, ka ir radošs cilvēks, kuram visu laiku jābūt kustībā. Izsapņotais sapnis par savu kāzu salonu šī gada 10. maijā veiksmīgi tika realizēts, un tagad Liene, kura pati precētas sievas kārtā ir jau ceturto gadu, sagaida topošās līgavas un palīdz piemeklēt viņu gaumei atbilstošas kāzu kleitas, neliedzot klientēm arī savu padomu vai iesakot kādu knifiņu, lai viņas kāzās izskatītos lieliski...

Visuzinošās google meklētājā ierakstot Preiļu uzņēmēja Jura Vucāna vārdu, pirmās saites tomēr norāda uz saistību ar pašvaldību vēlēšanām, Preiļu novada domes deputāta statusu. Taisnība vien ir, bet dzimtajā novadā un Latgalē kopumā viņu daudz plašāk zina saistībā ar mūziku, kur sava vieta ir grupām “Liktineigais pagrīzīns iz Vainovu”, sava – “Bez PVN”, pa vidu spoži uzplaiksnījot televīzijas šovam “Koru kari”. Sarunā ar Juri gribējās uzzināt ko vairāk...

Enerģija, dzīvesprieks, idejas, atraktivitāte, smiekli, labsirdība, vēlme iemācīties visu – vai to un vēl daudz ko citu var attiecināt uz vienu cilvēku? Es teikšu, ka jā – jo, uzaicinot uz interviju šarmanto, enerģijas un pozitīvisma pilno plaša profila amatu meistari Ļenu Puzaku no Preiļu pagasta, pārliecinājos – ja vien ir vēlēšanās, cilvēks var izdarīt milzum daudz interesantu lietu. Un, kā Ļena saka, ka tagad grib dzīvot tā, lai vecumdienās kopā ar vīru, sēžot šupuļkrēslos, būtu, ko atcerēties...

Šoreiz intervija pieskaņota zīmīgam faktam: pirms 20 gadiem – 1999. gada 16. jūlijā – klajā nāca “Vietējās nedēļas avīzes”1. numurs un no tās 1. vāka lūkojās smaidīgais latgalietis – Ludzas un Rēzeknes rajonu “sasaistītājs vienā veselumā” – koktēlnieks Antons Rancāns (15.01.1938.) Jautāts, vai atceras to tālo interviju, kas notika mākslinieka mājās-darbnīcā Makašānos, viņš pārliecinoši atbild, ka atceras, un bilst, ka tur nekas nav mainījies – valda koks un krāsas, viņa un meitas pasaule... “Humors ar to dzīvi, viens humors,” smaidot saka tēlnieks, “nemaz nepamani, kā tas laiks aiziet.”

Skarbais jokdaris pa 20 gadiem ne tikai mainījis slavenā koktēlnieka matu krāsu, bet ievilcis arī rievas sirdī. Viena no lielākajām – sievas Lūcijas aiziešana mūžībā 2011. gadā. (L. Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas, kuru tagad vada abu meita Gundega, Krucifiksa dārzā atklāta piemiņas skulptūra "Sargeņģelis", ko Antons Rancāns veltījis sievai)...

Kad laukā tveice pārņēmusi ikdienu, es devos uz Aglonu, jo šajā vasaras ziedu pilnbriedā uzrunāju sievieti, kas prot no dabas materiāliem izveidot teju gandrīz visu. Inta Reča dzīvo, kā draugi iesaukuši, „Dieva ausī” – klusumā un skaistā dabas vietā, vectēva celtā mājā Aglonas pievārtē. To, ka Inta prot neskaitāmas skaistas lietas veidot un mācīt to vēl citiem, izrunājām, malkojot ziedu ūdeni. Stikla krūze pielieta ar ūdeni, kurā rotājās visdažādākie pļavas ziedi un tējas. Inta saka, ka ļoti svarīgs ir estētiskais skaistums...

Parasti žurnālists meklē intervijas varoni, bet šoreiz stāsts ir cits. Kāda kundze piezvanīja un teica, ka vēlas parunāt... Mūsu saruna notika izlaidumu un genocīda upuru piemiņas laikā – sirmā kundze ir lieciniece abiem notikumiem un ne to ierastajā uztverē...

“Mēs esam pirmās brīvās Latvijas paaudze – visstiprākie, tāpēc arī turamies,” saka Helēna Čudare (dz. Vaičuks) un viņas stāstā nenoslāpēt asaras – par zudušo skaistumu un laika nepielūdzamību. Emocijas uzjundī arī mātes austās sedziņas un māsas paklāji istabā, fotogrāfijas un ielūgumi uz absolventu salidojumiem... Viss atgādina par tuviem cilvēkiem un laiku, kad bija gan spēki, gan sapņi... Taču – ne velti saka, ka “atmiņas ir vienīgā paradīze, no kuras mūs neviens nevar izdzīt”, un paldies Jums, Helēnas kundze, ka atļāvāt paciemoties Jūsu atmiņu pļavās, kurās ir daudz skaistu ziedu...

„Esmu dzimusi sniegotā dienā – 1993. gada 13. septembrī. No 1. līdz 12. klasei mācījos Viļānu vidusskolā. 2015. gadā absolvēju Daugavpils Universitāti, kur mācījos socioloģiju, bet sapratu, ka man tomēr tuvāka ir māksla un kultūra. Tajā pašā gadā iestājos Daugavpils Universitātē studēt mākslas menedžmentu. Izvēlējos šo studiju programmu, jo tā sniedza iespēju sevi realizēt gan dejā, mūzikā, gan mākslā un teātrī, sniedza iespēju kopt kultūru un radīt ko jaunu un nebijušu sev un citiem. Šogad absolvēšu universitāti un iegūšu vēl vienu bakalaura grādu, tomēr esmu uzsākusi darbību programmā „Iespējamā misijā”, un no septembra kļūšu par skolotāju. Kāpēc skolotāja profesija? Tādēļ, ka kultūras saprašana, vērtības aug, pateicoties ģimenei un skolai, līdz ar to vēlos sabiedrībai dot vairāk,” tā sevi raksturo ILMA KUPCOVA...

TATJANU KOLOSOVU Preiļos pazīst daudzi. Pazīst kā sabiedriski aktīvu, enerģisku un neatlaidīgu cilvēku. Plašākai auditorijai viņa zināma arī kā pētnieciski vēsturiska satura publikāciju autore Latvijas un ārvalstu periodiskajos izdevumos, novadpētniece, kuras lielā interese un sirdslieta ir vecticībnieku sakņu meklējumi Preiļu novada Moskvinā un citur Latgalē. Arī “Vietējās Latgales Avīzes” lappusēs Tatjanas vārds vairākkārt minēts saistībā ar šo tēmu. Viņa ir interesantu un veiksmīgi īstenotu projektu autore. Brīžiem pat šķiet, ka viņa paspēj būt visur, varbūt pat divās vietās vienlaikus...

Šobrīd mēs visi cenšamies vairāk pietuvināties dabai, mums patīk nesamāksloti pasākumi, tiecamies pēc veselīga dzīvesveida, ceļojam, iepazīstam tuvākas un tālākas dabas takas un interesantas vietas. Aglonas Briežu dārzs – vieta, kas manu uzmanību piesaistīja kādā no sociālajiem tīkliem. Sarunāju tikšanos ar Briežu dārza īpašnieci Inesi Reini, un kā izrādās, šis Briežu dārzs jau apmeklētājiem atvērts teju trīs gadus.

Intervijas laikā uzzināju daudz interesantu faktu par briežiem, Inese stāsta, ka šobrīd pie viņiem ir apskatāmi dambrieži, Karpatu staltbrieži un Dāvida brieži. Visdrošākie ir dambrieži, kas atgādina multfilmu varoni Bembiju. Ineses dambriežiem gandrīz katram ir savs vārds, un Inese viņus pie sevis pasauc ar īpašu zvanu!...

Vienmēr cieņu raisa cilvēki, kuri darbojas SAVĀ jomā, jo viņi, šķiet, paspēj vairāk nekā citi. Tas tālab, ka panākumu atslēga ir dziļa un īsta interese, uzcītība un saturiskie saskares punkti, kas ļauj īstenot vairākas ieceres vienlaikus. Šoreiz – saruna ar (brīv)vēsturnieku Agri Dzeni, kuram vēsture ir gan pagātne, gan tagadne un kuru dzīves līkloči pašlaik atveduši uz Rēzekni, bet pēdējos gados viņa vārds izskanējis daudzviet, tostarp saistībā ar Maltas pagasta vēstures izpēti un arī nupat izdoto grāmatu "Leimaņi, brīvnieki, brīvzemnieki Igaunijā, Latgalē un Vidzemē 13.–20. gs.".

Viņa blogā sastapu trāpīgu citātu – “Mirusi vēsture ir pilnīgs lietisko, rakstīto un stāstošo avotu trūkums. Pusmirusi vēsture ir nepētīti arheoloģiskie objekti, nesakārtoti un slēgti arhīvi, nepiefiksēti stāstījumi. Pusdzīva vēsture ir vien zinātnieku aprindām pieejami un saprotami pētījumi, nepublicēti un plašākai sabiedrībai nepieejami avoti un pētījumi. Dzīvā vēsture ir cilvēces pieredze, kas izzināta spēj mainīt mūsdienu indivīda un sabiedrības dzīvi”. Viņa lauciņš ir tā “pusdzīvā”, kas ar katru publikāciju kļūst aizvien dzīvīgāka un liek līdzdomāt, pārskatot attieksmi. Bet nu – mazliet vairāk par šo daudzpusīgo personību (kurā sadzīvo gan smagā rokmūzika, gan reizumis vieglā atdzejošana “savam un dažu citu priekam”), viņa pētniecības darbu un vien 46 dzīves gados, bet jau gūtajām atziņām...

LINDA MARIJA KUNDZIŠA ir trīs bērnu – meitu Millijas Gabrielas un Sofijas Gabrielas un dēla Kristiana Gabriela – mamma. Viņas stāsts – kā dzirkstošs sveiciens pirms Mātes dienas (12. maijs) un Starptautiskās ģimenes dienas (15. maijs) – būs par Kundzišu ģimeni un viņu lielo laimi – bērniem...

Kad prātoju, ko uzrunāt intervijai laikraksta 3. maija numuram, pirmā un, izrādās, veiksmīgā doma bija – Henrihs Soms. Kas gan cits, ja ne profesionāls vēsturnieks, mācēs izklāstīt 1990. gada 4. maija būtību, ko šī diena mainīja Latvijas un mūsu liktenī.

Dzimis latgalietis Latgalē – tā asociētais profesors saka par sevi. Viņa dzimtas zars iesakņojies Kalupes pusē, Saleniekos. Vidusskolas gadi aizvadīti Vārkavā, seko studijas Latvijas Universitātē, bet 1981. gadā sākās darbs Daugavpils Universitātē. 1991. gadā piedalījies Latgales Pētniecības institūta dibināšanā, ir albuma „Terra Mariana” komentāru galvenais zinātniskais redaktors. Apbalvots ar Polijas valsts apbalvojumu – Nopelnu ordeni – un Latvijas apbalvojumu – IV šķiras Atzinības krustu.

Interneta resursos atrodams liels daudzums notikumu, faktu, kur minēts Henriha Soma vārds. Tāpēc lasītājs, kuram ir vēlme uzzināt ko vairāk, var vērsties pie google. Tā kā esam skolasbiedri, turpmākajā sarunā atļaušos profesoru uzrunāt ar “tu”...

Ne vien uzņēmība, vēlme attīstīties, risks kļūdīties, bet arī sirsnība un atsaucība vieno divus jaunus uzņēmējus Preiļos – Sandru Nikiforovu un Jāni Sparānu. Viņus vieno ne tikai kopīgs bizness un nākotnes plāni, bet arī kopdzīve. Intervijas laikā no viņiem enerģija, idejas un nākotnes plāni plūda kā no pārpilnības raga! Prieks, ka tādi jaunieši atrod savu vietu šeit, nevis ārpus mūsu valsts robežām...

Kad mīli to, ko dari, nogurums ir pārejošs... Skaidrs, ka nav vieglu darbu, bet ir dubultsmagi, kas prasa gan profesionalitāti, gan kontaktu ar cilvēkiem. Šoreiz – saruna ar sievieti, kura 50 gadus nostrādājusi stomatoloģijā, no tiem 23 gadus Rēzeknes pilsētas un rajona galvenās stomatoloģes amatā. Viņa ir spilgts pierādījums tam, cik svarīgi un iespējami ir neapstāties, turpināties pat tad, kad aktīvās darba gaitas ir beigušās. “Es domāju, ka esmu par vecu, lai dabūtu šādu balvu,” ar smaidu komentē apbalvojuma “Gada sieviete Rēzeknē 2018” iegūšanu, kas viņai tika piešķirts šīgada 8. martā par ieguldījumu medicīnas vēstures izpētē, apkopojot 160 Latgales mediķu biogrāfijas. Tāpēc šoreiz – par cilvēku, kura pases dati patiešām melo, jo smaids acīs un domāšana liecina, ka gadi nav nasta, vienīgi atmiņu mozaīka. Iepazīsimies ar sievieti, kura zina un sludina smaida patieso vērtību!...

Pavasarim patīk (un piestāv) grāmatas. Jā, tā patiesi gribas teikt, jo, atmostoties dabai, notiek arī dažādas aktivitātes, kas saistītas ar grāmatu pasauli, tāpēc šķiet, ka pavasara vēstneši ir ne tikai zaļie asni un gājputni, bet arī grāmatas, kas izpleš savus lappušu spārnus, lai atklātu to aizraujošo pasauli, kas tajās noslēpta.

Marta sākumā noslēdzās lasīšanas svētki „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2018”, noskaidrojot lasītākās un iemīļotākās grāmatas, bet marta izskaņā grāmatu mākslas konkursā „Zelta ābele 2018” tika apbalvotas skaistākās grāmatas. Lai pievērstu uzmanību bērnu grāmatām, kopš 1967. gada Hansa Kristiana Andersena dzimšanas dienā, 2. aprīlī, tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu grāmatu diena. 23. aprīlī svinam Pasaules Grāmatu un autortiesību dienu, godinot autorus un aicinot cilvēkus pievērsties gan grāmatu lasīšanai, gan rakstīšanai, gan autoru tiesību aizsardzībai. Savukārt 25. aprīlis šogad būs nozīmīgs ar to, ka noskaidrosies Latvijas Literatūras gada balvas (kas ir nozīmīgākais gada notikums literatūras nozarē Latvijā un nodrošina literāro darbu profesionālu izvērtējumu un atzinību izcilākajiem darbiem, kas gada laikā nākuši klajā Latvijas rakstniecībā) ieguvēji. Starp citu, arī lasītāji var izvērtēt spilgtākos pērn izdotos darbus, līdz 23. aprīļa pulksten 23.59 portālā „Delfi” nosakot savu simpātiju.

Nu, lūk, aktualitāšu, kas saistītas tieši ar grāmatām, pavasarī ir patiesi daudz, bet turpinājumā – saruna ar Lasīšanas vēstnesi Latgales reģionā INESI SVELPI, kurai šis godpilnais tituls tika piešķirts lasīšanas svētku „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2018” noslēguma pasākumā 9. martā. Inese ir Balvu pirmsskolas izglītības iestādes „Pīlādzītis” skolotāja, kurai ļoti patīk lasīt grāmatas un kura palīdz atklāt šo aizraujošo pasauli, kas paslēpusies grāmatu krāsainajos vākos, arī pašiem mazākajiem lasītājiem.

Kad jautāju Inesei, ja būtu ļauts izdzīvot kāda grāmatu varoņa dzīvi un piedzīvojumus, vai būtu kāds tēls, kura ādā labprāt iejustos, viņa atbild, ka par to nav domājusi, jo viņai patīk sava dzīve. „Mums katram ir dota unikāla iespēja dzīvot pēc saviem ieskatiem. Katrs mēs varam uzrakstīt savu dzīves stāstu,” tā viņa teic, atzīstot, ka no grāmatām var smelties būtiskas atziņas, kas vijas cauri turpmākajai dzīvei. Tā, piemēram, jau no jaunības Inesei grūtos brīžos palīdz Mārgaretas Mičelas grāmatas „Vējiem līdzi” galvenās varones Skārletas O'Hāras teiciens: „Par to es domāšu rīt!”...

6. aprīlī, Preiļu kultūras namā uz semināru “Latgales fotogrāfu darbības vēstures izpēte un datu apkopošana” pulcēsies nozares entuziasti, muzeju darbinieki un vienkārši jomas interesenti. Patiesībā semināra temats ir Latgales Fotogrāfu biedrības vadītāja Igora Pliča nemierīgā gara izpausme. “Dati par Latgalē senāk un ne tik sen dzīvojušajiem un praktizējušajiem fotogrāfiem līdz šim nav bijuši apkopoti tik tālu, lai tie būtu ērti un plaši pieejami visiem interesentiem. Ir zināmi pietiekami daudz fotogrāfu no dažādām vietām Latgales vēsturiskajā teritorijā, kuri ir autorizēti ar zīmogiem, spiedogiem vai logotipiem uz fotogrāfijām. Tajā pat laikā informācijas par pašiem fotogrāfiem ir visai maz,” uzskata Igors. Lai tukšumu aizpildītu un lai gala mērķī izdotu enciklopēdiju par saviem amata brāļiem Latgalē, biedrības vadītājs sauc kopā muzeju, bibliotēku darbiniekus, privātos kolekcionārus, lai izveidotu pamatsarakstu ar fotogrāfiem, kuri darbojušies tuvākā un tālākā apkaimē...

“Kai iudiņs olūtā”… Pyrmū reizi itī vōrdi roda asociacejis i manī atsabolsoj kai pavasara strauteņš, kas skaņ pōri Klusajam okeanam. Kai teirs olūts čaloj cytā pasauļa molā nūsorgōtō latgalītis dzymtō volūda. Aija Nagle-Īzāka latgaliski ikdīnā narunoj jau 25 godus, bet jōs volūda ir saglobōjuse zylazaru i zaļpakolnu svaigumu ari Teksasys vieju i tornado smiļšu vydā. Ari iņtervejis volūda itamā reizē sagloboj eistumu, kaids ir, dūmojūt i runojūt sovā mōtis volūdā…

Dzymuse 1969. goda 27. junī Kōrsovā školōtōju, dedzeigu katōļu saimē. Tāvs Valentins (1939–2003) – nu Bolvu rajona Sausinīku, mōte Valentina (1933–2019) – Ludzys rajona Naglānu cīma. Aija i mōsa Dzintra (1967, dzeivoj Italejā) vuicejušōs Kōrsovys bārnu muzykys školā, uzvariejušys konkursā “Ko tu proti?” Reigā i uzaicynōtys vuicētīs E. Dārziņa specialajā muzykys vydsškolā. Tai vysa saime pōrsacēle iz Reigu. Aija 16 godu vacumā turpynōja izgleiteibu Rimska-Korsakova Ļeņingradys Konservatorejis muzykas školā, 1988. godā atsagrīze Latvejā, 1994. godā ar magistra grādu i titulu “Steigu instrumentu nūdalis izcylōkō absolveņte” pabeidze J. Vītola Latvejis Vaļsts Muzykys akademeju. Studeņtis godūs strōdōja par vejūļneicu LNO i Baleta teatra simfoniskajā orkestrī, kaidu laiku ari Līpōjā. Bejuse pyrmō vejūļneica Rītumvirdžinejis Simfoniskajā orkestrī; vejūļspēlis profesore Čarlstonys Universitatē (ari muzykys školōtōja kristeigajā školā “Fort Bend Baptist Academy” Šugarlendā); vīsvejūļneica “Stages Repertory Theatre” teatrī i orkestra “Houston Civic Symphony” koncertmeistare. Niule ir agenturys “Dreams Come True Music” (www.dreamscometruemusic.com) īpašneica, vuica vejūļspēli, klavīrspēli i muzykys teoreju sovā privatajā muzykys studejā Ričmondā...

LILITA KIVLENIECE ir viena no tiem latviešiem, kuri pēc ārzemēs nodzīvotiem un nostrādātiem gadiem atgriezušies Latvijā. Viņa ir viena no tiem, kam ir saistība ar pērn valdības aizsākto un plaši izdaudzināto remigrācijas programmu, kā arī viena no desmit remigrantiem Latgalē, par kuru atgriešanos uzfilmēti laimīgi video stāsti. Šobrīd Lilita ir pievērsusies uzņēmējdarbībai, darbojas skaistumkopšanas nozarē Preiļos.

Tikšanos sarunājam kosmētikas salonā “Lavendula Aroma”, kur jau pie durvīm patīkami smaržo pēc ziedēm, eļļām, krēmiem un visām tām daudzajām lietām, ko vārdā zinās nosaukt tikai profesionāļi. Pēc sarunas sapratu, ka patiesībā Lilita pati veidojusi intervijas gaitu, runājot par tēmām, ko biju iecerējusi jautāt. Man atlika tikai iesākt...

Lai arī rakstniece Meldra Gailāne atzīst, ka pavasaris viņai vienmēr paskrien garām un pat viņas dzejoļos nemēdz paviesoties, man šķiet, ka, pateicoties viņas daudzajiem radošajiem plāniem, par kuriem pavisam drīz uzzinās arī lasītāji, šogad Meldras pavasaris būs krāsaini spilgts, ievedot iedvesmojošā vasarā.

Mūsu saruna ar Rēzeknes novada Bērzgales pagasta autori un piecu bērnu mammu ir par daudz ko jeb pa krāsainam gabaliņam no visa – par bērniem, par rakstītprieku, par iedvesmojošām grāmatām un visbeidzot – arī nedaudz par sievišķību...

Vai esat jau ieplānojuši šogad doties tuvākā vai tālākā ceļojumā? Teju teju sāksies intensīva tūrisma sezona. Par to, ka var aktīvi sekot līdzi jaunumiem tūrisma jomā un tikpat aktīvi kopā ar ģimeni – vīru un diviem dēliem – vai katru nedēļu doties īsos vai ne pārāk garos ceļojumos, līdzi ņemot telti, drukāto karti un labu garastāvokli, stāsta Preiļu novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Iveta Šņepste, kas šajā centrā strādā piecus gadus, un kopš 2017. gada oktobra ir tūrisma centra vadītāja. Jāpiebilst, ka Preiļu novada tūrisma centrs tikko nosvinēja savu 20. gadu jubileju!

Man un Egitai Kancānei, lai gan abas esam no dažādām paaudzēm un klātienē līdz šim neesam tikušās, ir kas vienojošs – Vārkava un Vārkavas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Janīna Vilmane. Pilnīgi pietiekami, lai justu zināmu dvēseļu radniecību. Tieši tāpēc, tiklīdz uzzināju, ka nākusi klajā Egitas grāmatiņa “Syltuo mola”, bija skaidrs, ka vēlos ar viņu iepazīstināt arī laikraksta lasītājus. Digitalizācijas laikmetā tā nav problēma un, lūk, intervija nāk pie jums, lasītāji. Esmu pārliecināta, ka pēc tās izlasīšanas, radīsies vēlēšanās paņemt rokās baltos vākos iesietos atmiņu tēlojumus par ne tik seniem laikiem un notikumiem, lai pakavētos varbūt arī savā bērnībā...

Ziemu katrs izjūt citādāk, bet “Vasaras bērniem” tajā vienalga gribas meklēt sauli un ziedus... Un šogad man paveicās, jo ziemas izskaņa prātā paliks ar atklājumiem: Virdžīnijas sniegpārsliņu un sniegpulkstenīšu kokiem (Karolīnas halēziju); baltu pudeļbirstu ziediem ziedošo fotergilu (ko var audzēt Latvijā); “Kamčatkas sausseržiem” (visagrākajām ogām); Mēness kaktusiem, kas zied tikai naktī, un Amerikas lielogu dzērvenēm, kuru lielumu un garšu izbaudīju klātienē. To un vēl daudz ko citu uzzināju pasākumā–lekcijā (tās, starp citu, par tēmām sortiments, etnobotānika, dārzu/ parku mākslas vēsture u.tml. var pieteikt, rakstot uz adresi nbd@nbd.gov.lv), kas notika Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē 12. februārī ciklā “Vēstures mirkļu pietura”. Viesis šoreiz bija Andrejs Svilāns (1968) – Nacionālā botāniskā dārza (Salaspils) direktors, ilggadējs Latvijas Dendrologu biedrības prezidents, Latvijas Malakologu (gliemežu pētnieku) biedrības biedrs un viens no tās dibinātājiem, Varakļānu novada muzeja padomes loceklis un Salaspils novada domes deputāts. Bet ar veselīgu humora devu viņš uzsver, ka ir “kā moderns pulveris – divi vienā: Pērtiķa gadā dzimis Dvīnis, kurš “rokas” gan pa botāniku, gan latgalisko, kurš fotoaparātu neņem līdzi tikai dušā un gultā”. Turklāt, jāatzīst, laimīgs Dvīnis, kura ikdiena paiet dabas skaistuma ielenkumā...

Mūsu tikšanās laikā Justīne Širina atzīst, ka, esot jaunajā Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidentes amatā, ir daudz dažādu pienākumu, kas jāpaveic, un viņas plānotājs ir pārpildīts ar darāmajiem darbiem. Lai arī dzīve ir aizvedusi uz Rīgu, viņa reizi mēnesī cenšas atbraukt uz dzimto Rēzekni. Vienā no šādām reizēm Justīne izbrīvēja laiku, lai laikraksta birojā Rēzeknē mēs nesteidzīgi parunātos par viņas ceļu līdz nozīmīgajam amatam un citām studentiem aktuālām tēmām.

Pirms dažiem gadiem ar Justīni sarunājos saistībā par viņas dalību Jauniešu Saeimā. Piedaloties dažādās aktivitātes, nemitīgi pati pilnveidojoties, Justīne pakāpeniski ir izaugusi līdz LSA prezidentes amatam, un, kā pati saka, tad „pēc jaunākajiem datiem mēs – studējošie – Latvijā esam 80 tūkstoši. Ir ko pārstāvēt”...

Vienmēr kustībā uz priekšu, ar smaidu uz lūpām un piekopjot aktīvu dzīvesveidu, SIA “Preiļu slimnīca” sabiedrisko attiecību speciāliste Anete Urka pat nedomājot piekrita intervijai. Enerģija, ko izstaro Anete, varētu pielipt ikvienam, kurš ar viņu ir runājis, jo kā nu ne – viņa ļoti labi zina, kā veidot sarunu, jo ir diplomēta sabiedrisko attiecību un komunikāciju speciāliste. Anete dzimusi Līvānos, uzaugusi un mācījusies Varakļānos, tālāk dzīve jau aizvedusi uz studijām Valmierā, tad dzīvojusi Jelgavā, bet vīra darba piedāvājums atkal atvedis atpakaļ uz Latgali. Anete ar ģimeni dzīvo netālu no Varakļāniem – Dekšārēs, katru dienu mēro pusstundas braucienu uz un no Preiļiem.

INESE MATISĀNE ir preiliete. Ļoti daudziem viņas vārds saistās ar ģimeņu atbalsta centru “Puķuzirnis”. Citi atkal saka – nē, Inese ir tā, kas palīdz rakstīt projektus lauksaimniekiem, uzņēmējiem. Vēl kādiem aiz vārda Inese liekama vienlīdzības zīme ar brīvprātīgo darbu. Tad vēl ģimene, ceļojumi, pašizglītība un daudzas citas lietas, kas liek pabrīnīties – vai tiešām viens cilvēks var būt tik daudzpusīgs, visu paspēt? To mēģinājām noskaidrot, aicinot Inesi uz interviju, kurai viņa piekrita, pārvarot nelielu samulsumu...

Evai Spriņģei no Rugāju novada šis ir nozīmīgs gads – jauniete mācās 12. klasē, līdz ar to šobrīd visi spēki jākoncentrē mācībām, jo drīz būs eksāmenu laiks, un tieši tagad aktuāls ir jautājums – ko darīt pēc vidusskolas absolvēšanas? Jauniete teic, ka nākotnes plāni ir zināmi, tomēr pagaidām viņa tos nevēlas publiski atklāt.

Rugāju novada vidusskolu jauniete sauc par savām otrajām mājām. „Telpas te ir siltos toņos, starpbrīžos skan mūzika. Skolēni sev interesējošos jautājumus skolotājiem var uzdot arī pēc stundām. Mācos vidusskolas lielākajā klasē, kurā ir 15 skolēni, taču visi esam draudzīgi, palīdzam viens otram, kā arī skolotāji cenšas rast skolēniem individuālu pieeju,” stāsta jauniete. Par sirdij vistuvākajām jomām Eva sauc latviešu valodu, matemātiku un ekonomiku. Šobrīd mācības jaunietei ir pirmajā vietā, tāpēc izvēloties, kurās aktivitātes piedalīties, nākas izvērtēt savas prioritātes. „Hobiju man ir daudz, dažkārt, kad kāds pajautā, pašai grūti uzskaitīt. Ir hobiji, kuri ir uz īsu laiku, piemēram, rakstīšana. Rodas iedvesma un rakstu, nedaru to plānoti,” stāsta Eva, kuras sirdij tuvākais hobijs ir jāšana ar zirgiem. „Uz stalli braucu tik bieži, cik vien varu,” viņa atklāj.

Eva patiesi ir ļoti daudzpusīga – darbojas Jaunsardzē, veiksmīgi piedalās dažādos eseju konkursos (piemēram, 2017. gada vasarā tika iegūta 2. vieta Latvijas Transatlantiskās Organizācijas un Aizsardzības ministrijas eseju konkursā „Kā es sargāju Latviju?”, kas deva iespēja Evai paviesoties Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē; nesenākais sasniegums – esejas fragmenta publikācija grāmatā „Labi vārdi sirdi silda”), ar citiem Rugāju novada vidusskolas skolēniem piedalās dažādos komandu konkursos, gūstot godalgotas vietas. 2014. gadā ir absolvējusi Balvu Mūzikas skolu.

Eva kopā ar citiem Rugāju novada vidusskolas komandas skolēniem bija iniciatori apģērbu maiņas punkta „Atver skapi” Rugājos atvēršanai. Šī ideja pērn vides iniciatīvas „100 darbi Latvijai” skolu konkursā 10.–12. klašu grupā tika atzīta par vislabāko...

Daudzi man piekritīs, ka jauni cilvēki, ja vien viņiem nav kāds īpašs arguments palikt laukos, pārsvarā dodas uz lielajām pilsētām, vai vēl tālāk – ārpus mūsu valsts robežām. Jo, redziet, laukos nevar nopelnīt, laukos nav ko darīt. Vai tiešām? Vosorovu ģimene domā citādi. Inga un Jānis Vosorovi saimnieko Preiļu novada Prīkuļos un ir pārliecināti, ka šobrīd viņi saviem trīs bērniem dod pašu labāko – dzīvi ārpus lielo pilsētu burzmas, neierobežotu iespēju būt dabā, ēst tīru pārtiku un kopā ar ģimeni darboties savā saimniecībā. Viņi ir Preiļu pusē pirmie un vienīgie oficiālie vistu audzētāji, un šobrīd čakli saimnieko ap 200 vistām...

Beidzot snieg. Zeme pārklājas balta un, lai gan laikrāži pagaidām rāda pretējo, šķiet, ka dienas kļūst gaišākas un garākas. Ziemassvētku noskaņās intervijai izvēlējāmies Daugavpils Jēzus Sirds Romas katoļu draudzes prāvestu ANDRI ŠEVELU. „Vietējās Latgales Avīzes” lasītāji viņu pazīst un zina kā gudru un saistošu rakstu autoru. Jau vairākus gadus reizi mēnesī laikraksta lappusēs viņš uzrunā cilvēkus par visdažādākajām tēmām, tāpēc pienācis laiks ko vairāk uzzināt arī par priesteri pašu...

Biedrība „Dr. Klauns” kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada, un tās pārstāvji – 45 profesionāli medicīnas klauni – katru dienu dodas uz Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcu un citām slimnīcām Latvijā, lai psiholoģiski palīdzētu bērniem, atvieglojot mazo pacientu ikdienu, kamēr tie uzturas slimnīcā. Medicīnas klauni veido bērniem draudzīgu vidi veselības aprūpes iestādēs, sadarbojoties ar medicīnas personālu, palīdz bērniem un viņu vecākiem pārvarēt psiholoģiskās un sociālās grūtības, mazināt stresu un paātrināt izveseļošanos – šāda informācija pieejama biedrības „Dr. Klauns” mājaslapā www.drklauns.lv. Tāpat te var iepazīties ar visiem Dakteriem Klauniem un gūt informāciju par viņu aktivitātēm.

Lai labāk iepazītu Dakteru Klaunu kustību, uz sarunu aicināju rēzeknieti Ilzi Deksni jeb Dr. Žuku (vārds radies no Ilžuks – Žuks jeb Žuka), par kuru biedrības „Dr. Klauns” mājaslapā rakstīts: „Dr. Žuka ir ziņkārīga, smaidīga klaunu dāma, kura tāpat kā Mazais princis uzskata, ka būtiskākais nav acīmredzams, pašu svarīgāko mēs redzam ar sirdi. Bērnišķīgi tic īstai un patiesai draudzībai, kaut gan zina, ka reizēm gadās visādi. Ir pārliecināta, ka visiedarbīgākais līdzeklis pret visām kaitēm ir skaļi smiekli (devas gan tiek pielāgotas katram pacientam individuāli). Savukārt cits iedarbīgs līdzeklis, ko aktīvi izmanto Dr. Žuka, ir sirsnība, ar kuru var atkausēt jebkuru sirdi (dažreiz tas vienkārši prasa vairāk laika un pacietības). Mīļajā, jaukajā un sirsnīgajā klauniņā slēpjas īsts nedarbu, niķu un stiķu meistars, kurš tā vien grib kaut ko sastrādāt. Lai vai kā – bet ar Dr. Žuku garlaicīgi nav!”

2009. gadā Ilze absolvēja Rēzeknes Augstskolu kā vēsturniece un drīz pēc tam iestājās P. Stradiņa medicīnas koledžā. Kādu laika sprīdi nostrādāja Tilžas Neatliekamās medicīniskās palīdzības punktā kā ārsta palīgs, bet šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā apgūst sociālā rehabilitētāja profesiju. „Vēlējos papildināt savas zināšanas darbam ar cilvēkiem,” saka Ilze, atklājot, ka atpūtas brīžos viņai patīk atrasties dabā. „Tas ļoti labi noņem stresu un izvēdina galvu. Pilsētā man nav savas mīļākās vietas, vienkārši eju pastaigās, bet vislabāk atgūstos savos laukos. Tikai pēdējā laikā reti sanāk aizbraukt,” atklāj Ilze. Turpinājumā – saruna par to, kā Dr. Žuka iejutusies Rēzeknes slimnīcā un pilda savu patiešām svarīgo, bet ne tik vieglo uzdevumu – sniegt bērniem (un arī viņu vecākiem) prieku, ļaut iemirdzēties viņu acīm un aizmirst par rūpēm vai skumjām, kas nemanot piezagušās...

tautas tradīcijām, dziesmai un dejai. Un pāri visam – cilvēkam. Tikai tas, kurš ir ciešā saiknē ar dziesmu un deju, var par šiem svētkiem runāt asarām acīs, jo tas ir prieks, lepnums un gandarījums par paveikto. Par sasniegto. Atsaucot atmiņā šī gada Dziesmu un deju svētkus, prātā nāk Riebiņu novada Dziesmusvētku vēstneši Ilze un Andris Kudiņi, vidējās paaudzes deju kolektīva “Amizieris” vadītāji. Jauni, enerģiski, jautrības un optimisma pilni dejotāji, kas savu deju kolektīvu uzskata gandrīz par otro ģimeni – jau septiņus gadus viņi ir kopā gan priekos, gan bēdās. Savā Galēnu pagastā VPDK „Amizieris”...

Latvija savā simtgadē patiešām saņēmusi visdažādākās dāvanas, bet atzīsim – vērtīgākās ir tās, kas nākušas no sirds un bieži vien neprasa tūkstošus eiro, tās, kas atgādina – Latvijas seja un sirdsapziņa visos laikos ir bijuši tās cilvēki!

Rēzeknes Centrālā bibliotēka (RCB) patiešām var lepoties ne tikai ar to, ka tās veidotā bibliotekāru atmiņu stāstu diska “Simts no mums” prezentācija (15. novembrī)bija simtais pasākums Rēzeknē, kas bija veltīts Latvijas simtgadei, bet vēl vairāk ar to, ka ir iemūžināta cilvēcīgākā vēstures daļa – aculiecinieku atmiņas. Uz sarunu aicinājām šī projekta iniciatori un īstenotāju – RCB direktores vietnieci Rutu Suseju, kuras uzņēmība, radošums un profesionalitāte šogad tika uzslavēta, saņemot atzinību konkursā “Gada sieviete Rēzeknē 2018”. Viņa ir Rēzeknes augstskolas Filoloģijas fakultātes absolvente, kura uzskata, ka skolojusies “izcilu filologu vadībā un filoloģijas ziedu laikos”, bet jau studiju laikā sākusi strādāt bibliotēkā, tālab par savu vienīgo darbavietu saka: “Rēzeknes CB ir ļoti īpaša, jo esmu šeit nostrādājusi 18 gadus, daudz kas izdzīvots, pārdzīvots. Šeit ir visbrīnišķīgākie lasītāji – tik dažādi un interesanti. Rēzekne ir dažādu tautību un kultūru saplūsmes centrs, arī ikdienā bibliotēkā var dzirdēt daudzas valodas. Man ir prieks, ka bibliotēkā skan latgaliešu valoda, notiek pasākumi. Bibliotēka visu laiku ir kustībā, mainībā – kā jau mūsdienīga gaismas pils.”...

„Paslīdēju, nokritu, zaudēju samaņu, pamodos – ģipsī” šo kinoklasikas fragmentu zina teju katrs un apjauš arī to, ka no traumām neesam pasargāti nekur. Gūstot sarežģītākas traumas vai iekavējot ārstēšanu, būs nepieciešama īpaša, visbiežāk ķirurģiska palīdzība. Par ķirurgu iespējām, traumām un ārstēšanu saruna ar SIA „Rēzeknes slimnīca” ķirurgiem Solvitu Stabiņu un Raivi Gailumu...

Šķiet, tikko sācies jaunais mācību gads skolās, bet klāt jau brīvdienu nedēļa. Skolas bērni atpūšas un izklaidējas kur nu kurais, gribētos domāt, ka arī pedagogiem ir vaļa nelielai atpūtai. Nu vismaz kādam brīvākam brīdim priekš pārdomām vai rimtai sarunai. Tikmēr sarunātā tikšanās ar Preiļu 1. pamatskolas direktori Noru Šņepsti apliecināja, ka tā vis gluži nav. Laiks atbildēm uz intervijas jautājumiem atradās tikai darba dienas nogalē, bet sarunu ik pēc brīža pārtrauca kāds lietišķs un neatliekams telefona zvans. Vārdu sakot, diena padevusies, kā mūsdienu jaunieši teiktu, busy busy...
 

Ir cilvēki-piepildījums – telpai, pilsētai, laikmetam. Ir cilvēki, kuri pelnījuši vairāk nekā viņiem pieder, bet arī ar to viņiem ir labi. Ir cilvēki, par kuriem jau tik daudz rakstīts, bet aizvien vēl paliek kas nezināms. Rēzeknei un Latgalei ir šāds cilvēks – Jānis Elksnis, kuru aizvien biežāk dzird saucam par Elkšņa kungu! Un viņš šonedēļ, kā vienmēr – savā pieticībā slēpjoties aiz cita pasākuma,bija centies paslēpties no saviem apsveiktgribētājiem. 19. oktobrī Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā notiek “Tāvu zemes kalendara 2019” atvēršanas svētki, kas, gaviļniekam (ne jau kalendāram!) gribot vai negribot, kļūs par Latgales mūslaiku grāmatu sarga godināšanu viņa 85. jubilejā (kas būs 21. oktobrī)...

Tā kā 4. oktobrī tika atzīmēta Pasaules Dzīvnieku aizsardzības diena, tad gribējās pastāstīt stāstu par cilvēkiem, kuru dzīvēs ļoti liela loma ir dzīvniekiem, šajā gadījumā – haskijiem, kas ir kļuvuši par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem. Ilzei un Nikolajam Kravcoviem, kuri nu jau kādu laiku nedzīvo Latgalē, bet Amatas novada Drabešos, jau no bērnības patika filmas par suņiem, kas likās ļoti aizkustinošas un sirsnīgas. Tolaik, pirms daudziem gadiem, viņi vēl nebija gatavi kļūt par haskija vai malamuta saimniekiem, tomēr dzīve visu ir salikusi pa plauktiņiem, īstajā brīdī piepildot viņu sapni, kas nu ir kļuvis par nopietnu aizraušanos un dzīvesveidu.

Kā teic Ilze Kravcova, viņai ir deviņi bērni un vīrs, un vēl kaudze darbu! Jā, bērnu skaits ir kupls – gandrīz gadu jaunā meitiņa Agnese un astoņi haskiji. Suņi tiek trenēti un piedalās dažādās sacensībās. „Sacensības ir mūsu atpūta!” saka Ilze. Kravcovu ģimene ir nodibinājusi biedrību Dodkepu.lv, kas ir kamanu suņu sporta klubs, paši ražo un šuj pēc pasūtījuma kaklasiksniņas, ekipējumu kanikrosam. Pavisam drīz plāno organizēt ziemas skriešanas – nūjošanas sacensību „Noskrien Ziemu” kanikrosa distanci. Par to, kā sapnis par savu suni ir pārvērties patiešām nopietnā dzīves aicinājumā, piedaloties sacensībās un iedvesmojot citus, stāsta Ilze.

Sabiedrība mums apkārt ir dažāda. Bieži vien nākas saskarties ar tādām situācijām, kurās neprotam, nezinām vai pat negribam zināt, kas jādara. Šoreiz runa ir par veselo cilvēku (protams, tikai atsevišķu daļu) neiedziļināšanos, vai nesaprašanu pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jā, no pieredzes zinu, cik maz sabiedrība ir informēta par šādiem cilvēkiem, un kā sabiedrība nemāk pieņemt šos cilvēkus, vai izliekas to visu neredzam. Pēdējā laikā varbūt šī tēma ir aktualizējusies un cilvēki ar īpašām vajadzībām vairāk integrējas sabiedrībā, bet man liekas, ka viņi vēl vairāk uzdrošinātos, ja mēs, runājot par to skolās, darba vietās, ģimenēs spētu pieņemt viņus tā vienkārši, nerādot ar pirkstiem, vai desmit reizes uz ielas neatskatoties. Jo viņi jau ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs. Mūsu sabiedrības daļa. Preiļos par šādiem jauniešiem un dažāda vecuma un kategorijas novada iedzīvotājiem ar sirds siltumu, aktīvi un radoši darbojas Preiļu novada Labklājības pārvaldes Dienas aprūpes centra vadītāja Liene Gžibovska. Viņa gan saka, ka īsti darbu no mājām nevar nošķirt, jo pirksti, dažādos rokdarbus darinot strādā kā darbā, tā mājās. Tādēļ šoreiz vairāk par darbu...

Vēl dažas dienas, līdz 30. septembrim, Preiļu galvenajā bibliotēkā skatāma Preiļos dzimušās un augušās mākslinieces Janas Nesterovičas personālizstāde “Mirkļu pasaule”. 10. septembrī uz izstādes atklāšanu pulcējās Janas tuvinieki, draugi un paziņas, no sirds priecājoties par to, ko viņa sasniegusi, kā no sapņotājas meitenes kļuvusi par nopietnu mākslinieci ar neatkārtojamu rokrakstu...

Māra Ribkinska ir režisore, kurai arī pašai patīk būt uz skatuves un iejusties dažādās lomās, mācoties un iedvesmojoties no citiem režisoriem. 2017. gada vasarā viņa absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, apvienoto kursu – astoņpadsmit jaunos aktierus un piecus režisorus (viena no viņiem – Māra) – mācīja profesore Māra Ķimele un docents Elmārs Seņkovs. Par šiem pasniedzējiem jaunā režisore izsakās atzinīgi un teic, ka bija liels prieks par to, ka viņai tika sniegta „iespēja skatīties, kā viņi strādā, piedzīvot, kā viņi to dara. Viņi ir ļoti talantīgi cilvēki, tā ir vēl viena šo studiju specifika, ka tu satiec tādus lielus cilvēkus, un tevi tas maina iekšēji”. Tāpat atzinīgus vārdus Māra teic par saviem kursabiedriem, kuri arī ir ļoti talantīgi jaunieši...

Ticiet man, mums sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz enerģisku un interesantu, gudru un talantīgu jaunieši, ar viņiem ir interesanti dažāda vecuma cilvēkiem. Tie jaunieši ir ar bagātu iztēli, apveltīti ar daudz un dažādiem talantiem. Es arī tādu satiku. Es teiktu, īsts spridzeklis (labā nozīmē) ir Oskars Bērziņš, kurš neskatoties uz to, ka ir jauns, ir paspējis sasniegt jau tik daudz, aktīvi darbojoties kultūras sfērā. Un viss, ko viņš stāsta, ir interesanti! Tikai vienu viņš man piekodināja – interviju nevajag izpušķot, lai ir kā dzīvē!...

Solvita Erta, uzrunāta par to, ka “Vietējā Latgales Avīze” vēlas interviju, samulst. Esot jāraksta par slaveniem un nozīmīgiem cilvēkiem. Tā nu gluži nav, jo slavenībām jau tāpat pietiekami daudz iespēju sevi sabiedrībai parādīt, bet tieši ikdienā sastaptie cilvēki bieži aizķer ar savu domu un dvēseles dziļumu.

Lēmums tikties ar Preiļu Galvenās bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas vecāko bibliotekāri Solvitu Ertu nāca mirklī, kad turpat bibliotēkā Pētera Bernāna fotoizstādes par izzudušo ciemu atklāšanā viņa dziedāja. Ūšas molā, vacajā solā dzeivoj muna babeņa veļ... Bārni Preiļūs, unuki Reigā, dzeds zam zemis jau šmakovku dzer... Skumjš un līdz sirds dziļumiem smeldzīgs stāsts par vērtībām, kuras neatgriezeniski zaudējam. Tajā brīdī likās, ka noteikti jāparunā ar Solvitu, jānoskaidro, vai arī viņai ap sirdi ir tikpat smeldzīgi un tikpat sāpīgi.

Saruna notiek bērnu bibliotēkā starp grāmatām, košiem zīmējumiem, rotaļlietām un bērnu balsīm. Lūdzu Solvitu īsumā iepazīstināt ar ikdienu...

Vasara patiešām ir kā minidzīve... No tās paliektikai atmiņas, turklāt katram savas. Bet nav šaubu, ka īpašas tās ir tūristiem. Šogad, sava atvaļinājumā laikā būdama vienā kompānijā ar virsrakstā pieteikto četru valstu – Šrilankas, Spānijas, Dānijas un Turcijas – pārstāvjiem, steidzu iemūžināt viņu iespaidus, kas ne tikai kārtējoreiz ļāva palūkoties uz mums no malas, bet arī sniedza unikālu iespēju uzzināt vairāk par šīm valstīm no pirmavota – to iedzīvotājiem...

12. augustā tika atzīmēta Starptautiskā Jaunatnes diena, tāpēc gluži likumsakarīgi, ka šoreiz uz sarunu aicināju kādu muzikālu jaunieti, lai viņš pastāsta par savu ceļu, iepazīstot mūzikas pasauli. Rolands Rubiķis ne tikai pats dzied un spēlē dažādus mūzikas instrumentus (ģitāru (elektrisko, akustisko), tubu, taustiņsintezatoru, nedaudz akordeonu), bet arī savas ģitārspēles prasmes nodod tālāk – gan mazākiem, gan lielākiem mūzikas pasaules iepazinējiem. Smaidīgais un optimistiskais jaunietis atzīst, ka vismīļākais mūzikas instruments viņam ir tieši ģitāra, tad nu arī mūsu saruna ievirzās par un ap mūziku un ģitārspēli...

Jānis Plivda. Mākslinieks. Gleznotājs. Radošs cilvēks, kurš visaugstāk par visu dzīvē vērtē savu ģimeni. Jānis vispārizglītojošā skolā mācījies Sutros, bet 9. klasi pabeidzis Preiļos. Jau pēc pamatskolas diploma iegūšanas Jānis Plivda bija izvirzījis sev dzīvē mērķi – kļūt par mākslinieku.
Viņam skolas laikā patika zīmēt, veidojis savu albumu, ko arī skolas biedri atzinuši par labu esam. Pēc mācībām pamatskolā turpināja mācīties Rēzeknes mākslas koledžā, pēc tam iestājies Latvijas mākslas akadēmijas Latgales filiālē, bet maģistrantūrā glezniecību studējis Latvijas mākslas akadēmijā Rīgā. Koledžā gleznotājs mācījās pie Anatolija Zelča un Osvalda Zvejsalnieka, bet Rīgā – pie Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova. Nesen Jānis Rēzeknē pabeidzis pedagoģiskos kursus, kas ļauj viņam šobrīd būt par gleznošanas pasniedzēju Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolā...

Mūsdienās – nebeidzamās steigas un sociālo tīklu caurviju laikmetā – sabiedrības acīm reti kas paslīd garām. Bildes, komentāri par lietām, notikumiem, cilvēkiem gluži kā kaleidospopā  mainās katru dienu. Arī pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem instagramā un feisbukā pamanītās fotogrāfijas varētu paslīdēt garām atmiņas kambariem, ja ne redzētais. Attēlos bija vietējā Preiļu meitene Sintija Logina un viņas radītie porcelāna darbi – šķīvji, krūzes, tasītes, bļodiņas, cibiņas. Vienkārši savās formās, bet eleganti. Gludi balti un apgleznoti dabas motīviem. Izrādās, Sintija ir viena no nedaudzajiem jauniešiem, kura pēc izglītības un profesijas iegūšanas savu bērnības pilsētu nav samainījusi pret lielpilsētas iespējām vai ārzemju plašumiem. Viņa ir atgriezusies, pamazām iekārtojas te uz dzīvi un dara visu, kas mīļš un sirdij tīkams...

Dziesma mūs – latviešus – vieno visos svētkos, vai tie ir Dziesmu svētki, vai
mājas ballīte. mēs esam dziedātāji. par mūziku un vienkārši par dzīvi uz sarunu
aicināju Daigu koļesņičenko. Viņa prot dziedāt, spēlēt, diriģēt. Daiga ar mūziku
iet roku rokā, tāpat kā ar savu dzīvesdraugu oļegu koļesņičenko, kurš arī ir
lielisks mūziķis.
Daiga ir absolvējusi un ieguvusi bakalaura grādu jāzepa Vītola Latvijas mūzikas
akadēmijā, bet Daugavpils universitātē ieguvusi maģistra grādu Ilonas Bageles
solo klasē. mūzikas izaugsmes ceļš ir dažāds – mūzikas skolā mācījusies flautu,
dziedājusi jau no sešu gadu vecuma, kad bijusi maza, sapņojusi spēlēt akordeonu,
bet tā kā Daiga bijusi ļoti maza un smalka meitenīte, neviens neuzņēmās viņu
mācīt spēlēt šo mūzikas instrumentu. mūzikas vidusskolā Daiga mācījās par kordiriģentu.
tad esot aizsākusies mīlestība pret kori, mūzikas akadēmijā mācījusies
kā vispārizglītojošais skolotājs, taču papildus apguvusi solo dziedāšanu un ļoti
daudz nodarbībās mācījusies diriģēšanu. savukārt studējot maģistrantūrā, sevi
veltījusi tieši solo karjerai un pilnveidošanai...

Egils Stikāns ir SIA “Preiļu celtnieks” komercdirektors. Viņa vadītais būvuzņēmums ir praktiski vienīgais uzņēmums ar nopietnām jaudām un pieredzi novadā, savulaik veidojies uz kādreizējās starpkolhzu celtniecības organizācijas bāzes. Celtniecība, būvniecība, siltināšana, remontdarbi, apdares darbi, renovācija, ārējā un iekšējā apdare, jumtu ieklāšana, betonēšana, dzīvojamo, industriālo, komercēku celtniecība, fasāžu siltināšana, betonēšanas un jumiķu darbi – tā par “Preiļu celtnieka” darbības sfēru liecina publiski pieejamā informācija.

Novadā un arī bijušā Preiļu rajona teritorijā būvfirma ir labi zināma, bet tagad kļuvusi pazīstama arī tālāk un tiem, kuri interesējas par senu ēku atjaunošanu, jo Stikāna komanda jau vairākus gadus strādā pie apjomīgā pašvaldības īstenotā Preiļu pils atjaunošanas projekta. Egils pats bieži manāms dažādās uzņēmējdarbības jomai veltītās sanāksmēs un pasākumos, viņa teiktais par realitāti reizēm visai krasi atšķiras no tā, ko vēlētos dzirdēt kontrolējošās vai vadošās instances.

Lielās krīzes laiki pārdzīvoti, sabiedrība tiek pārliecināta, ka ekonomika strauji un veiksmīgi attīstās. Vai viss ir tieši tā, kā gribētos, vēlējāmies uzzināt, aicinot uz interviju Egilu Stikānu...

Kad Jāņu diena aiz muguras, tas nenozīmē, ka svinēšana jābeidz. Palasot arī senās latvju dainas, skaidri saprotams, ka senie latvieši svētkus svinējuši ar vērienu – no Jāņiem līdz Pēteriem. Klāt Pēterdiena, un arī es vēlējos aprunāties ar kādu nu jau reta, bet latviski stipra vārda nēsēju – Pēteri. Šoreiz uz sarunu aicināju Pēteri Bernānu, kurš visu darba mūžu saistīts ar Preiļu 1. pamatskolu (agrāk Preiļu 1. vidusskolu). Pēteris Preiļu 1. pamatskolā sācis strādāt 1982. gadā par bioloģijas skolotāju. 1996. gadā, kad skola reorganizējusies, viņš palicis strādāt pamatskolā, paralēli bioloģijai mācot ķīmiju un informātiku kā fakultatīvo mācību priekšmetu. Pēterim ir iegūtas trīs specialitātes: Daugavpils pedagoģiskajā institūtā – bioloģijas un ķīmijas skolotājs, Latvijas Universitātē – informātikas skolotājs. Šobrīd Pēteris ir Preiļu 1. pamatskolas direktora vietnieks informātikas jautājumos, atbild par dažādiem administratīviem darbiem, sakārto datu bāzi un dara visu, kas saistīts ar tehnoloģijām skolā...

Šoreiz mini intervijas ar Līgu Strodi, Līgu Usāni, Jāni Matveju un diviem Jāņiem Belkovskiem

Pieminot Latgali, daudziem prātā nāk stereotipi – zili ezeri un linu ziedi, košās glazūrās vizoši māla trauki, viesmīlīgi, bet nedaudz rūpju nomākti cilvēki, kas rimti dzīvo savu dzīvi. Bet iet laiks un līdz ar to dzīve mainās. Piemēram, linus te vairs neviens neaudzē, arī ikdiena kļuvusi pulka straujāka, bet internets pavēris tāltālus apvāršņus līdz otrai pasaules malai. Un kādā akmenī iecirsts, ka Latgales keramiķu darinātajiem podiem, krūzēm un šķīvjiem jābūt ieturētiem Čerņavska vai Vilcāna stilā?.. Šajā nebeidzamajā mainībā, šķiet, arī ir tā garša, tā Latgales “odziņa”, ko tik ļoti iecienījuši ārzemju tūristi, rīdzinieki un citi pārnovadu ļaudis.

Viens, bet jauks un sirsnīgs apliecinājums tam, ka Latgale izmainījusies un kļūst arvien pievilcīgāka, ir “Apgaitas” – mājas rokas stiepiena attālumā no Aizkalnes. Tur kopā ar vīru un divām atvasītēm dzīvo un neparastus māla traukus rada jauna un perspektīva keramiķe Kristīne Nicmane. Ar viņu arī būs saruna par dzīvi Latgalē, par māliem un skaistuma radīšanu sev apkārt...

1. jūnijā tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Jūnijs ir arī izlaidumu laiks, kad 12. klases skolēni kā putnēni dodas prom no savas ligzdas un paceļas spārnos pretī lielajai dzīvei, pretī jauniem apvāršņiem. Arī balvenieši Linda Čevere un Alens Alans Nipers, kuri martā ieguva konkursa «Mis un Misters Balvi 2017» galvenos titulus, rudenī uzsāks savas studentu dzīves gaitas. Mūsu saruna – atskats uz konkursa norisi un ieskats jauniešu nākotnes iecerēs...

Ludzas pusē George Tolordava ir labi zināms cilvēks.  Daudzi viņu pazīst kā izcilu mediķi. George Tolordava ir augsti kvalificēts ārsts – urologs, turklāt vienīgais šīs jomas speciālists Ludzā. Daudzi ludzānieši viņu zina kā gādīgu ģimenes cilvēku. Pilsētnieki atzīst, ka George ir  atsaucīgs, vienmēr gatavs palīdzēt, turklāt ļoti vienkāršs cilvēks. Bet ne tik daudzi zina, ka George Tolordava ir mākslinieciski radoša personība...

Apritējis gads kopš SIA „Himalayan Inernational” Preiļos ražo suņu graužamsieru. Uzņēmumam ir neliela ražotne tepat Preiļos, kas savu uzņēmējdarbību uzsāka pērnā gada martā. Neparastā ideja tikusi aizgūta Nepālā. Šo kārumu suņiem ražo no govs piena, to žāvējot, presējot un sadalot dažāda izmēra nelielos stienīšos. Interesējoties, kā šī brīža ekonomiskajā situācijā ir klājies jaunajam uzņēmumam, jautāju Aijai Parlagreko no Nepālas un Līgai Aļijevai no Preiļiem...