Intervijas

16. septembrī jau sešpadsmito reizi Viļakas novada Upītē notiks vecākais latgaliešu mūzikas un dzejas festivāls pasaulē – “meilys aiļu i dzīšmu festivals “Upītes Uobeļduorzs””...

Cilvēkus dzīves gaitas aizved prom no dzimtajām mājām. Reizēm pat ļoti tālu. Reizēm atkal dzīve apmet loku, lai cilvēks var atgriezties pie savu senču saknēm. Lūk, arī Kantinieku pagastā mīt mākslinieks, kura dzīves ritums aizsākās Jēkabpilī, kur mātei bija darbs cukurfabrikā, bet tēvs – pieprasīts un prasmīgs skārdnieks (reiz pat Rīgas baznīcu torņus savām rokām glāstījis). Valdis ONUŽĀNS pirms kāda laika nosvinējis skaistu 50 gadu jubileju, šobrīd viņš saka paldies Visaugstākajam par to, ka dzīvē ir harmonija, labprāt atbalsta cilvēku vēlmi redzēt viņa gleznu izstādes. Tamdēļ regulāri ikviens interesents var smelties dvēseles spēku Valda veidotajās gleznās...

Sagaidot jauno mācību gada sezonu, uz sarunu aicināju Balvu mūzikas skolas skolotāju Ritu Keišu, kura skolēniem māca mūzikas teoriju un mūzikas literatūru, Balvu Bērnu un jauniešu centrā palīdz lieliem un maziem dziedātgribētājiem pilnveidot vokālās dotības un apgūt skatuves kultūru. Ritas dzimtā puse ir Baltinava, bet šobrīd viņa dzīvo un strādā Balvos. Pirmā skolotājas darba pieredze gūta Baltinavas mūzikas un mākslas skolā, vēl esot studentei un mācoties pēdējā kursā bakalaura studiju programmā Daugavpilī...

Daugavpils novads, kurā apvienojušies 19 bijušā Daugavpils rajona pagasti – Ambeļu, Biķernieku, Demenes, Dubnas, Kalkūnes, Kalupes, Laucesas, Līksnas, Maļinovas, Medumu, Naujenes, Nīcgales, Salienas, Skrudalienas, Sventes, Tabores, Vaboles, Vecsalienas un Višķu pagasti ir viens no lielākajiem valstī. Novada specifika ir arī tur, ka tā vidū atrodas Daugavpils pilsēta, kas ir cita pašvaldība.

Saprotams, ka šādā lielā pašvaldībā tiek īstenoti daudz un dažādi projekti. Par to pastāstīja Daugavpils novada domes Attīstības pārvaldes vadītāja Vita Rūtiņa...

Ēriks Zeps ir pieradis atrasties uz skatuves – allaž smaidīgs, pozitīvs, ar patīkamu balss tembru, talantīgs dziedātājs un pasākumu vadītājs, aizrautīgs etnomuzikologs. Visbiežāk noteikti pamanīts, muzicējot postfolkloras grupā „Rikši”, tāpat arī redzēts dažādos ar etnomūziku saistītos pasākumos un meistarklasēs. Paralēli dažādiem radošajiem projektiem viņš ir arī Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas pedagogs un no šī gada janvāra – latgaliskā raidījuma „Kolnasāta” vadītājs. Lai arī ikdiena ir tik piesātināta, šķiet, ka Ērikam enerģijas un dzīvespriecīgā entuziasma nekad nepietrūkst un viņš droši mestos arvien jaunā izaicinājumā...

Kad jūnija sākumā noslēdzās Preiļu novada domes rīkotais Mazo un vidējo komercsabiedrību un saimnieciskās darbības veicēju projektu līdzfinansēšanas konkurss, starp autoriem, kuru idejas pašvaldība atbalstīja, bija arī Aija Zīmele. Domes līdzfinansējums paredzēts projekta „Rotaļlietu izgatavošanas apjomu palielināšana un to popularizēšana” īstenošanai.

Aija ir divu bērnu – nepilnus četrus gadus vecās meitiņas Viktorijas un gandrīz divarpus gadus vecā dēlēna Jāņa – māmiņa. Tās jaunās mammas, kurām mazi bērni mājās, zina, ka apvienot algotu darbu ar bērnu audzināšanu un mājas rūpēm, nav vienkārši. Tāpēc izvēlējusies savu ceļu un kļuvusi par saimnieciskās darbības veicēju, izlolojot jauku biznesa ideju. Jau kādu laiku Aija izgatavo bērnu rotaļlietas, attīstot zīmolu “Bērnības zeme”...

Nesen lasīju kādu literāro darbu, kur tika pausta doma par to, ka nekļūdās tikai mirušie. Dzīvs cilvēks ik pa laikam pieļauj kļūdas. Cits to atzīst, cits – nē. Ir cilvēki, kurus pašu misēklis noliec pie zemes, bet ir cilvēki, kuri par spīti visam tic savai dvēselei, ieklausās tās padomos. Arī tad, kad “zaļā jaunība” jau aiz kāda ceļa līkuma palikusi. Dzintra Gribuste ir pierādījums tam, ka paklausot dvēseles balsij, var dzīvot krāšņi un vairot savas zemes spēku...

Rēzeknes novada Audriņu pagastā atrodas kāda patiešām lieliska vieta, kur var relaksēties un gūt daudz pozitīvu emociju, – mini zoo „Rozīte”. Esmu te bijusi divas reizes – pavasarī, kad ziedēja pienenes, un siltā rudens dienā. Šim mini zoo, kurā mājo ap 200 eksotisko putnu un pundurdzīvnieku, piemīt savs šarms, kas aicina atkal un atkal te iegriezties, turklāt katrā ciemošanās reizē te var justies kā pirmo reizi, jo dzīvnieki allaž mēdz pārsteigt un sniegt daudz pozitīvu emociju...

Daugavpils Vienības namā darbojas Latviešu kultūras centrs – tā ir vadošā kultūras iestāde, kas vislielāko vērību velta latviskās kultūrvides saglabāšanai un popularizēšanai pilsētā.

LKC ir daudzu, tai skaitā starptautisku pasākumu iniciators un organizators. Rīkotie pasākumi aktivizē ne tikai kultūras dzīvi Daugavpilī, Latgalē un Latvijā, bet arī veicina dažādu etnisko minoritāšu labvēlīgu līdzāspastāvēšanu un sabiedrības integrāciju.

Par savu iestādi, tās darbību pastāstīja Latviešu kultūras centra vadītājas vietniece kultūras jomā Sandra Maskaļova.

15. jūlijā astoņdesmit devīto dzimšanas dienu Aglonā svinēs pensionēta skolotāja Solomeja Gribuška. Nav jau apaļa jubileja, kam par godu tad intervija, jūs jautāsiet. Atbilde tepat – nav vajadzīgi īpaši godi, lai pastāstītu par cilvēku, kurš savos cienījamos gados spējis saglabāt apbrīnojami skaidru prātu, lielisku atmiņu, dzīvesprieku un joprojām būt par magnētu saviem kādreizējiem audzēkņiem (starp citu, daļa no viņiem jau paši ir pensionāri vai drīz tādi būs). Viena no skolotājas audzēknēm – Valentīna Karpušenko, kura pati daudzus gadus nostādājusi izglītības jomā, ar aizrautību stāstīja par tradicionālajiem klasesbiedru salidojumiem, kur pasākuma centrā allaž ir skolotāja Solomeja. Gribējās zināt, kas tad slēpjas cilvēkā, pie kura joprojām tiecas kādreizējie audzēkņi.

Rēzeknes pilsētas pievārtē ir Kalna Ančupāni, un te viena kalna galā tur mīt darbīgs latgalietis Jānis Ančupāns. Viņš te dzimis, izaudzis, dzīvo un strādā savās tēva mājās. Te ir viņa, ģimenes un dzimtas saknes. Uz Ančupānu dzimtas salidojumu pagājušajā gadā sapulcējās jau 156 cilvēki, šogad varbūt būs vēl vairāk...

Viens no populārākajiem tūrisma objektiem Daugavpilī neapšaubāmi ir Latgales zoodārzs – neliela tropu oāze skarbajos Latvijas austrumos.

Latgales zoodārzs, kas atrodas Vienības ielā 27, ir Daugavpils pašvaldības iestāde, kuras mērķis ir bērnu un pieaugušo ekoloģiskā audzināšana un izglītošana saskarsmē ar dzīvniekiem...

„Šajā sezonā svarīgākais bija sākt runāt ar skatītājiem, saprast, ko un kā viņi grib redzēt, un, protams, uzrunāt latviešu auditoriju. Esmu lepns par to, ka mūsu izrādes ir vērtējusi „Spēlmaņu nakts” žūrija,” tā īsi par Rēzeknes teātra „Joriks” aizvadītās sezonas svarīgākajiem mērķiem teic tā mākslinieciskais vadītājs Iļja Bočarņikovs. Ir aizritējusi patiešām darbīga un nozīmīga teātra sezona, – pirmā gan tā mākslinieciskajam vadītājam, gan arī profesionālajai latviešu teātra trupai...

18. jūnijā sabiedrība Latvijā atzīmē Medicīnas darbinieku dienu. Dakterīši un māsiņas – viņi ir mīlēti un pelti, godāti un lamāti, slavināti un nenovērtēti, bet tajā pašā laikā mums katram ļoti, ļoti nepieciešami. Lieliski, ja šīs tikšanās notiek vien profilakses un sava sirdsmiera dēļ, taču dzīvē gadās visādi. Reizēm kāda ārsta vai medmāsiņas profesionālā rīcība, zināšanas un talants glābj mūsu trauslo dzīvību, dod iespēju kļūt atkal veseliem, stipriem un apjaust, cik tas ir lieliski – dzīvot.

Lai nu liriskās atkāpes paliek noskaņu brīžiem, bet šīs nedēļas intervija Medicīnas darbinieku profesionālo svētku priekšvakarā ir ar SIA “Preiļu slimnīca” galveno ārsti Viktoriju Šmuksti. Vairāku gadu desmitu gaitā, kopš esam pazīstamas, man radusies pārliecība, ka  daktere ir pozitīvisma paraugs, vienmēr pretimnākoša, sabiedriska, pasaules notikumiem atvērta un, kā lai saka, – cilvēks, kuram ikdienas realitāte pa plauktiņiem salikta...

Šķiet, ka mūsdienās inženierzinātnes savā uzvaras gājienā arvien vairāk laukā no aprites izstumj humanitārās zinātnes. Tiek skandēti saukļi, ka vajadzīgi tehniski prāti, bet kur paliek radošums? Kad aktuāla kļuvusi migrācijas tēma, cik viegli latviešu valodai būs izdzīvot daudzo valodu mikslī? Varbūt mainoties līdzi laikam, arī latviešu valodas skolotājam ir jākļūst daudzpusīgākam un elastīgākam, pārkāpjot standartizētas robežas un ļaujot skolēniem iemīlēt, nevis iekalt latviešu valodu? Uz šiem daudzajiem jautājumiem rast atbildes palīdzēja Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) profesore un vadošā pētniece Sanita Lazdiņa, kura ir atbildīgā par studiju moduli „Latviešu valodas kā dzimtās valodas un kā svešvalodas skolotājs”, uz kuru jaunie studenti varēs pieteikties studijām jau šī gada rudenī...

Pēteris Keišs dzimis 1941. gada 29. jūnijā Baltinavas pagasta Zeltiņos lauksaimnieka ģimenē. Rēzeknes Mūzikas vidusskolā ieguva kordiriģenta un dziedāšanas skolotāja kvalifikāciju (1966). Bijis Rēzeknes pilsētas izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadītājs, Rēzeknes pilsētas KN un Rēzeknes Piena konservu kombināta KN direktors, valsts kultūras inspektors Rēzeknē. Piedalījies Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības dibināšanā (1989). Bijis Saeimas deputāts (1996–1998), kultūras ministra padomnieks reģionālajos jautājumos (1999–2000).

Viņš ir tieši tas cilvēks, kurš: no Rīgas uz Rēzekni portfelī atveda Latgales Māras krustu; izveidoja saziņas tiltu ar klaida latgaliešiem; ilgu laiku vadīja Latgaliešu kultūras biedrību un atbalstīja LKC izdevniecības tapšanu, balstījis senioru kora “Septiņkalne” izveidi; panāca, ka dzimtenē guldītas bīskapa-mocekļa B. Sloskāna mirstīgās atliekas; organizēja ekspedīciju F. Kempa mirstīgo atlieku atvešanai no Sibīrijas; rīkoja 1. un 2. Pasaules latgaliešu saietu, kā arī iniciēja 1. Latgales kongresa simtgades piemiņas vietas izveidi...

“Dancari” nav  tikai cilvēku kopa ar vienādām interesēm, bet kolektīvs, kura vienojošais elements ir tā vadītāja Ilze Broka. Uz sarunu redakcijā viņa ierodas mazliet steidzīga, bet, kā ierasts redzēt, gaišu smaidu sejā...

Tūrisma nozares attīstība ir izvirzīta kā viena no Daugavpils pilsētas attīstības prioritātēm. Attīstot tūrismu, vienlaikus tiek veicināta uzņēmējdarbības attīstība, nodarbinātības paaugstināšanās, pilsētas tēla atpazīstamība un investīciju piesaiste. Ņemot vērā iepriekš minēto, tūrisms ir uzskatāms par svarīgu aspektu pilsētas ekonomiskās attīstības nodrošināšanā. Ar šādu mērķi ir izveidota Daugavpils pilsētas pašvaldības tūrisma attīstības un informācijas aģentūra.

Aģentūras direktore Ilona Maksimčika: „Aģentūra ir pašvaldības izveidota budžeta iestāde un mēs darbojamies jau pusotru gadu. Galvenie uzdevumi jeb funkcijas mums ir – veicināt kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tūrisma nozares attīstību, nodrošināt informācijas par Daugavpili, par mūsu tūrisma objektiem pieejamību tūristiem un pilsētas viesiem, kā arī organizēt pasākumus tūrisma plūsmas palielināšanai.”...

Šajā nedēļā, kas piepildīta ar dažādiem notikumiem, saistītiem ar Latgales simtgades kongresa pasākumiem, piedāvāju sarunu ar Edīti Husari – Latgales vēstniecības GORS Mārketinga daļas vadītāju, aktīvu un enerģisku latgaliešu kultūras dzīves veidotāju caur dažādiem projektiem un sabiedriskajām aktivitātēm, latgaliešu valodas uzturētāju līdzcilvēkos un ļoti daudzpusīgu personību, kura zina rosīgo, darbīgo un perspektīvo Latgali un rāda to arī citiem.

2. maijā Latgales skolās viesojās sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri atraktīvā veidā skolēniem vadīja novadmācības stundu, stāstot par Latgali un latgaliešu valodu. Edīte devās uz Viļakas Valsts ģimnāziju un Viļakas pamatskolu. „Centīšos bērnus un jauniešus iedvesmot ar savu piemēru, ka ir forši zināt latgaliešu valodu, jo tā paver karjeras iespējas. Ja es nezinātu latgaliešu valodu, nezinu, vai būtu šobrīd Rēzeknē,” tā Edīte atklāja intervijas, kas notika tieši nedēļu pirms šī pasākuma, laikā...

Bērnības atmiņas atsauc prātā kāda tāla pavasara ainu, kad vecmamma, paskatījusies pa logu, sauca: “Pūdnīks brauc, pūdnīks brauc!”. Zirga ratos salmos savīkstīti saules gaismā tika celti dažādi māla trauki – gan pavisam vienkārši izmantošanai saimniecībā, gan pasakaini skaisti un varavīkšņainām glazūrām mirgojoši. Parasti tika pirktas ikdienišķām vajadzībām izmantojamas lietas, bet bērna acis, protams, nebija atraujamas no lieliskajiem glazētajiem mākslas darbiem – svečturiem, vāzēm, krūzēm.

Kur tie gadi kā, braucot pa Latgales ceļiem, vairs nav manīti podnieki. Tagad keramiķu izstrādājumu cienītāji paši dodas pie viņiem uz mājām vai darbnīcām, darbu iegādes nolūkos apmeklē mākslas salonus. Arī mēs uz interviju pie Tautas daiļamata meistara, Preiļu apkārtnē un daudzviet Latgalē labi pazīstamā Jāzepa Caica esam ieradušies darbnīcā – tikpat labi zināmajā Polikarpa Čerņavska keramikas mājā Preiļos...

Pavisam nesen, aprīļa sākumā, 25 gadu jubileju atzīmēja Daugavpils pilsētas Sociālais dienests. Daugavpils ir visai liela pilsēta, līdz ar to ir samērā daudz cilvēku, kuriem nepieciešama dažāda veida sociālā palīdzība.

Tāpēc likumsakarīgi, ka pilsētas Sociālais dienests ir nozīmīga iestāde, kas veic ievērojamu darba apjomu. Par to, kā strādā viņas vadītā struktūra, kā tā cenšas atvieglot daugavpiliešu dzīvi, pastāstīja Daugavpils pilsētas pašvaldības iestādes „Sociālais dienests” vadītājas pienākumu izpildītāja Līvija Drozde...

Pavasaris atnāk ne tikai ar jaunām vēsmām dabā, bet arī ar jaunām pirmizrādēm Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā „Joriks”. 8. aprīlī notika Ī. Žamiaka lugas „Cilvēks, kas maksā” iestudējuma pirmizrāde, bet 17. aprīlī būs skatāma Ostrovska triloģijas „Balzaminova precības” pēdējā daļa par Mišeņkas Balzaminova romantiskajām nedienām – komēdija „Ko meklēsi, to atradīsi”. Savukārt 26. aprīlī varēs vērot viesrežisora Mārtiņa Eihes iestudēto mūsdienu itāļu dramaturga Fausto Paravidino lugu „Divi brāļi”. Izrādes pamatā – kaislības attiecību trijstūrī, ko uz skatuves izdzīvos teātra latviešu trupas jaunie aktieri Laura Atelsone, Kārlis Derums un Kārlis Tols.

Tā kā jau ceturto nedēļu notiek intensīvs darbs pie izrādes „Divi brāļi”, uz sarunu aicināju Dailes teātra režisoru Mārtiņu Eihi, kurš šobrīd daudz laika pavada Rēzeknē, kopā ar aktieriem strādājot pie jauniestudējuma, lai jau pavisam drīz varētu to nodot skatītāju vērtējumam...

Gaidot Zemes stundu, kas visā pasaulē notika 25. martā, Pasaules Dabas Fonds kopā ar „Tetra Pak” izsludināja konkursu, aicinot pieteikt Latvijas klimata vēstnieku – cilvēku, kurš rūpējas par apkārtējo vidi un rosina to darīt arī citus. Nominantu vidū bija arī Aija Kuzminska no Rēzeknes novada Kaunatas pagasta. Aija gan šķiro atkritumus, gan māca citus to darīt, kopā ar domubiedriem rūpējas, lai apkārtējā vide būtu sakopta, kā arī pati kopā ar ģimeni piekopj aktīvu dzīvesveidu un iedvesmo līdzcilvēkus jauniem darbiem un idejām. Sarunā, kuras galvenais temats ir par to, kā sadzīvot ar dabu, pēc iespējas mazāk tai nodarot pāri, ik pa laikam par Aiju uzzinu ko jaunu. Un atliek vien nobrīnīties, kā viņa visu paspēj un kur rod tik daudzveidīgas idejas...

„Zieglera mašīnbūve” noteikti ir veiksmīgas ārvalstu investīciju piesaistes piemērs ne tikai Daugavpils un Latgales, bet arī visas Latvijas mērogā. Divu desmitgažu laikā uzņēmums ir sekmīgi attīstījies, ir iekaroti tirgi.

Kā teikts uzņēmuma vadības ziņojumā, sabiedrība eksportē 97,5 procentus produkcijas un pakalpojumu. Eksporta tirgus lielākās partnervalstis ir Vācija un Čehija. Tas nozīmē, ka tiek ražota pasaules tirgū konkurētspējīga produkcija.

Vēl var piebilst, ka pagājušajā gadā, kad tika pasniegtas Latgales reģiona uzņēmēju gada balvas, nominācijā „Sociāli atbildīgs uzņēmums” balva tika piešķirta tieši SIA “Zieglera mašīnbūve” no Daugavpils. Uzņēmums var lepoties ar skaidri formulētu jaunatnes politiku, ar mērķi nepieļaut jaunu cilvēku aizplūšanu no Latgales reģiona. 

Par to, kā strādā „Zieglera mašīnbūve”, pastāstīja uzņēmuma valdes locekles Tatjana Morenko un Olga Krušinska...

Mēs, pie cikliskas gadalaiku burvības pieradušie latvieši, diez vai kādreiz aizdomājamies, ka daudziem mēs esam vilinoši eksotiska zeme… Ir cilvēki, kuri savā subekvatoriālajā klimatā, taifūnu, zemestrīču šūpoti, skaistākajos sapņos redz mūsu “sliktās” vasaras un “rudenīgās” ziemas.

Šoreiz piedāvāju palūkoties uz lietu kārtību ar citām – tāltālas salu zemes Filipīnu iedzīvotājas acīm, kura nesen jau trešo reizi viesojās mūsu Latgalē (neskatoties uz to, ka brauciens maksā ap 2000 eiro) un sirdī ieslēgusi gan zelta pludmaļu smiltis, gan mūsmāju zaļos mežus. “Man īpaši patīk krītošas sniegpārslas, sarmoti koki, pikošanās, braukšana ar ragaviņām no kalna! Ziema, tas ir kaut kas brīnišķīgs un skaists, kā nav Singapūrā, jo tur gaisa temperatūra nenokrīt zemāk par plus 30°C,” stāsta sieviete ar simbolisku vārdu – Deizija (Daisy tulkojumā no angļu valodas ir mūsu margrietiņa, pīpene, kas atzīta par Latvijas nacionālo puķi). Pateicoties šai smaidīgajai un atsaucīgajai sievietei, esmu paplašinājusi savu profesionālo redzesloku un iepazinusies ar avīzēm vairākās valodās – filipīniešu, tamilu (Indijas oficiālajā) un mandarīnu (izplatītākajā no ķīniešu valodas dialektiem)! Bet nu aicinu izlasīt par viņas novērojumiem...

Neticiet stereotipiem, ka muzejs ir klusa, mierīga un putekļaina vieta, kur nodzeltējušus papīrus šķirsta un senas lietas uzmanīgi pārcilā padzīvojušas kundzītes, kur apmeklētāji rātni seko gidam un uzmanīgi klausās monotonajā stāstījumā par ekspozīcijā izstādītajiem priekšmetiem. Mūsdienās muzejs kā iestāde pārdzīvo kolosālas pārmaiņas, pamazām kļūstot par visai dzīvelīgu vietu, kur ienāk daudz mūsdienīgu lietu un notiek atraktīvi pasākumi, kur šķietami parasti izstāžu eksponāti bieži vien pārsteidz ar fantastiski interesantiem stāstiem. Visbeidzot – šodienas muzejs līdz ar moderno tehnoloģiju pieejamību ikdienā ir kļuvis interesants un saistošs arī jauniem cilvēkiem.

Spilgts apliecinājums visam iepriekš minētajam ir divi jauni puiši – Vadims Maksimovs un Rihards Sisojevs. Viņi strādā Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Vadims ir speciālists vēstures jautājumos, bet Rihards – galvenais krājuma glabātājs. Izglītoti, savos darba pienākumos ieinteresēti. Muzeja vadītāja Tekla Bekeša teic, ka abi jaunie speciālisti ienesuši kolektīva ikdienā krietnu devu svaiguma un liekot pieredzējušākajiem kolēģiem sasparoties...

Laba un pieejama veselības aprūpe ir svarīga katram iedzīvotājam. Daudziem latgaliešiem tikt galā ar veselības problēmām ir palīdzējusi Daugavpils reģionālā slimnīca (DRS).

Kā klājas slimnīcai, par dažādām aktualitātēm un pasākumiem, lai attīstītu veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, pastāstīja DRS valdes loceklis Reinis Joksts.

Ik pa laikam un aizvien aktīvāk masu mediju uzmanības lokā pavīd vārds “Jaunsardze”. Tās mācību paraugprogramma tiek īstenota 300 mācību vietās visos 110 Latvijas novados un deviņās republikas pilsētās. 2017. gadā Jaunsardzes kustībā darbojas aptuveni 8000 bērnu un jauniešu.

Tai šogad aprit 25 gadi, bet vienam no tās aktīvākajiem instruktoriem Rēzeknē drīz (5. martā) apritēs 45. Viņa ikdiena ir saistīta ar 305. Rēzeknes jaunsargu vienības jaunsargiem –, iespējams un cerams, nākamajiem Latvijas sargiem.

Jau sākot sarunu ar Juri, pārsteidza savdabīga iedziļināšanās detaļās. Viens no faktiem:uz jautājumu, kur viņš ir dzimis, viņš atbildēja “Maltas slimnīcā”. Tik interesanti bija to dzirdēt, jo šāda iestāde sen vairs nepastāv, bet 70. gados tajā piedzima ne viens vien Rēzeknes rajona iedzīvotājs! Cik svarīgi ir saglabāt šādus faktus atmiņā un nemanāmi atgādināt par to svarīgumu!...

Rēzeknietei Ivetai Graudiņai, kura par mājām nu dēvē arī Rīgu, lieliski padodas stāstīt gan savus stāstus, gan kā aktrisei iejūtoties citu cilvēku dzīvēs, izdzīvot svešus likteņus. Iveta ir ļoti daudzpusīga – viņai piemīt aktrises talants, ilgus gadus ir strādājusi augstākās izglītības jomā, vada dažādus pasākumus, koordinē starptautisko kinofestivālu „Open place” Rēzeknē, iesaistās ar teātri saistītās aktivitātēs, ir vadījusi un koordinējusi starptautiskus projektus augstākās izglītības un reģionālās attīstības jomā, visu laiku ģenerē radošas idejas...

Katrs no mums ir sastapis cilvēkus, saziņa ar kuriem ir pozitīvu dzirksteļu pilna – lieliski stāstnieki, kuri prot izvēlēties vārdus, kas pat mazsvarīgu atgadījumu pārvērš par emocionāli piesātinātu notikumu! Var šķist, ka viņi dzīvo dabiskā vieglumā, bet visbiežāk viss ir gluži pretēji – darbs ar sevi, visa notiekošā filtrēšana caur sirdi un spēja pēc visiem pārbaudījumiem saglabāt optimismu un dzīvesprieku...

Esmu pārliecināta, ka ne vienam vien “Vietējās Latgales Avīzes” lasītājam Ziemassvētku vecītis zem eglītes bija atstājis kādu īpašu dāvanu – publicista un rakstnieka Pētera Struberga grāmatu “Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi”. 2016. gada nogalē izdevniecības “Jumava” klajā laistā grāmata Preiļu pusē bija ļoti gaidīta. Tikpat ļoti kā tikšanās ar pašu grāmatas varoni, vienmēr smaidīgo dakteri Danilānu, un autoru, pasaules apceļotāju un dēkaini Strubergu, kurš pabijis vairāk nekā 60 pasaules valstīs visos kontinentos, ir arī vairāku ceļojumiem veltītu grāmatu autors...

Ingaru Gusānu daudzi atceras no kādreiz tik populārās latgaliešu grupas „Borowa MC” laikiem, kad dziesma „Vysskaistuokajai meitiņai” iekaroja mūzikas topu virsotnes un skanēja ik uz soļa. Tie, kuri Ingaru vairs neasociē ar šo grupu, zinās viņu kā grupas „Sovvaļnīks”, kas nupat izdevusi savu trešo albumu „Napaseitynuots”, līderi. Vēl citiem viņš būs latīņu vai sengrieķu valodas vai antīkās literatūras pasniedzējs Rēzeknē vai Rīgā, vēl kāds viņu atcerēsies no filmas „Latgolys laikadečs”, kurā Ingaram bija atvēlēta Benedikta loma. Tāpat būs daļa cilvēku, kuri Ingaru pazīst kā zinātnieku no Latgales. Ingars ir daudzšķautņains gan savā darbībā, gan arī konkrēti mūzikas lauciņā – kā Sovvaļnīks var radīt un izpildīt smagā metāla mūziku, tajā pat laikā sacerot arī liriskas popdziesmas...

2016. gads aizrit arī filmas režisora Jāņa Streiča 80. jubilejas zīmē, taču zīmīgs datums ir 26. decembris, – Otrie Ziemassvētki, kad tieši pirms 25 gadiem (1991) Rēzeknes Piena konservu kombināta kultūras namā pirmizrādi piedzīvoja filma «Cilvēka bērns» – latgaliskuma atmodas priekšvēstnesis un nu jau simbols. Šogad šajā dienā Latgales vēstniecībā GORS būs iespēja tikties gan ar izcilo kinorežisoru, gan ar filmas veidotājiem, aktieriem, tostarp ar galvenās lomas atveidotāju Andreju Rudzinski, kurš vien svētkos radis iespēju pabūt dzimtenē un pie ģimenes. Nav piepildījies muzikanta Izidora teiktais, ka “nu tevis, Boņ, dīnōs saīs naz kas leidzeigs tam, kas es asmu...”, un kopš šī gada septembra A. Rudzinskis kārtējo reiz uzturas starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Afganistānā, jo kādreiz mazais cilvēkbērns kopš 1996. gada ir atradis sevi militārajā jomā, ir apguvis nesprāgušās munīcijas neitralizētāja profesiju un tajā darbojas jau vairāk nekā 10 gadus. Lai vai kā, bet pat kolēģi viņu mēdz saukt par Boņuku... Un šoreiz – viņa atmiņas, tagadne un nākotnes ieceres – mazā intervijā, kuras vadmotīvs – «99 procenti manas bērnības emociju bija saistītas ar šo filmu. Tā ir neizdzēšama manas dzīves un apziņas daļa, kurā bija iesaistīta visa ģimene, jo mani filmēšanas laukumā visu laiku vajadzēja pieskatīt.»...

Tikai nedēļa palikusi līdz Ziemassvētkiem, drīz pienāks arī Jaunais gads. Daugavpilī šis laiks iezīmējas ar dažādiem daudzveidīgiem pasākumiem, aktivitātēm, katrs var atrast ko sev saistošu un interesantu.

Par to, kā pilsētā sagaida svētkus, ko piedāvā daugavpiliešiem un pilsētas viesiem, pastāstīja Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Vita Viļevko. Viņa sniedza arī nelielu ieskatu nākotnes iecerēs, nākamajā – 2017. gadā plānotajās aktivitātēs...

Jānis Ziemelis ir dzimis Preiļos un tepat aizvadījis savu bērnību. Kādu laiku dzīvojis Rīgā, tad Londonā, līdz nolēma atgriezties dzimtajā pusē.
Preilieši noteikti ir pamanījuši viņa darinātos koka pulksteņus – caurumainus kā Holandes siers –, kas kādu laiku bija aplūkojami t/c "Ūga", bet šobrīd līdz pat gada nogalei priecēs Preiļu galvenās bibliotēkas apmeklētājus. Kur rodama iedvesma un idejas, jautāju Jānim

Aizvien vairāk aktualizējoties veselīga dzīvesveida nozīmīgumam, mūsdienās, šķiet, ar skriešanu nodarbojas vai vismaz ir mēģinājis nodarboties ikviens. Daļa skrien savam priekam, citi piedalās vietēja mēroga sacensībās, bet vēl citi – startē arī lielāka mēroga sacīkstēs.

Arī Preiļos skriešana ir populāra, par ko liecina jau tradicionālais skrējiens “Cīruļputenis”, kas pulcē daudzus skriet mīlētājus. Ar skriešanu aktīvi nodarbojas un dažādu līmeņu sacensībās ar prieku piedalās arī tēvs un dēls – Pēteris un Rainers Trubači...

Igors Kolosovs ir dzimis Tālajos Austrumos – nelielā ciematiņā Habarovskas apgabala Komsomoļskas rajonā, kur pēc kara bijis izsūtīts viņa tētis. Kad Igoram bija viens gads, viņš ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Latviju – te gājis bērnudārzā, pabeidzis skolas, un tā arī visa pārējā dzīve ir saistīta ar Latviju, sevišķi – Preiļiem, par ko viņš saka “es tik ļoti mīlu šo pilsētu, ka neatstāšu laikam nekad”.

Igora lielais vaļasprieks un sirdslieta ir vēstures pētīšana, viņš noteikti ir viens to tiem, kurš zina visvairāk par Borhu dzimtu un tās gaitām Preiļos un Latgalē. Kā radās šī interese par vēsturi un kas, viņaprāt, ir patriotisms – par to šajā sarunā...

Skaisti ir aicinājumi dāvināt mūsu valstij noderīgus darbus. Mēs varam rūpēties par mūsu valodu, attīrīt to no sārņiem, varam sakopt savus privātīpašumus, bet reti kurš aizdomājas par to, kas ir zem acīmredzamā – zem mūsu Latvijas zemes. Šoreiz aicinājām uz sarunu vienu no cilvēkiem, kurš no karu paliekām atbrīvojis gan Latvijas, gan citu valstu zemi.

Ilmārs Apeins ir Zemessardzes 2. Brigādes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas rotas 3. vada komandieris, atvaļināts virsleitnants (kopš 2015. gada novembra)...

Preilieši, kuru ikdiena lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar sportiskām aktivitātēm, zina un pazīst brāļus Vucānus – Ronaldu un Rūdolfu, kā arī viņu tēti Āriju, kurš pats ir ne vien pieredzējis sportists, bet arī SIA “Arka Preili” vadītājs un Preiļu novada domes deputāts. Mamma Astrīda savu vīriešu sportošanu un mūžīgo būšanu prom no mājām sen jau pieņēmusi un iemācījusies viņus pavadīt ceļā, sagaidīt, atkal pavadīt un sagaidīt. Arī priecāties par izcīnītajām uzvarām, just līdzi neveiksmēm un vienmēr atbalstīt.

Ronaldam ir 23 gadi, pēc vairākus gadus ieturētas pauzes viņš atkal nopietni pievērsies kārtslēkšanai. Rūdolfam ir 17, sportiskajā karjerā viņš iet vecākā brāļa pēdās, ir pilns optimisma un pārliecības, ka priekšā daudz panākumu.

Šajā nedēļā īpaši karsta tēma ir par to, ka Izglītības un zinātnes ministrija plāno samazināt budžeta vietu skaitu augstskolās. Fakts, ka solītais budžeta vietu samazinājums trīs gadu laikā būs par 5457 vietām, nav pieņemams studentiem, tāpēc viņi ir sākuši rīkoties. 25. oktobrī Ministru kabineta sēdē paredzētais jautājums par finansējuma pieaugumu augstākajai izglītībai tuvākajiem trim gadiem, pēc valdības pārstāvju diskusijām, tika atlikts uz 31. oktobri. Šajā datumā Latvijas Studentu apvienība plāno rīkot protesta akcijas un protesta gājienu.

Arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) studenti ir pret budžeta vietu samazinājumu un kopā ar citu augstskolu studentiem aktīvi pauž savu nostāju, pašu veidotos video, fotogrāfijās un zibakcijās atklājot, ka Latvijai ir vajadzīgi kvalificēti jaunie speciālisti, kuri var iegūt bezmaksas izglītību savā valstī.

Par studentu dzīvi un aktuālo šī brīža problēmu aicināju pastāstīt Elīnu Zujāni. Jauniete ir RTA 3. kursa studente, kura Ekonomikas un pārvaldības fakultātē studē „Uzņēmējdarbību” (studiju modulis: „Mārketinga sektora vadītājs”) un no šī gada septembra pilda arī RTA Studējošo padomes vadītājas pienākumus...

Preiļos Ināru Vasiļevsku jau vairāk nekā divdesmit gadus pazīst kā profesionālu un pieredzējušu frizieri. Taču pēdējo pāris gadu laikā te šur, te tur parādās citāda informācija. Tā pati Ināra, tas pats individuālais komersants “Klerona”, bet fotogrāfijas rāda un apliecina nodarbošanos ar lauksaimniecību. Smiltsērkšķu lauki, oranžu ogu pilni zari, sulas spiešana, degustācijas, piedalīšanās lauksaimniecības nozares izstādēs un tā tālāk...

Nesen – septembra 3. sestdienā svinēta Meža darbinieku diena, un nesen iznākušās grāmatas „Mežs – mūža mīlestība” autors Imants Zembergs tās ievadā raksta: “Aiziet gadi un pamazām liktenis drupina mūsu paaudzi, kas ar savu aiziešanu paņems līdzi arī pagātni.” Cik daudz cilvēku-pērļu – dzīvesgudru, ne tās vieglākās pagātne liecinieku, palikuši nepamanīti, bet gadiem “briduši meža takas” un gādājuši par šīs jomas sakārtošanu Latvijā.

Šoreiz – saruna ar cilvēku, kuram mežs arī ir mūža fons, jo 45 gadus viņš bijis aktīvi uzticīgs šai jomai, izbaudījis to dažādos veidos – skolās (ar tādiem priekšmetiem kā augsnes mācība, meža ekspluatācija, medību un faunas apsardzība), darbā, arī atpūtā un vaļaspriekos. Bet pašlaik ar baudu ciemojas mežā, labiekārto no savas mammas mantoto māju apkārtni, bet brīvajā laikā ir radošs, atsaucīgs un aktīvs pašdarbības kolektīvu dalībnieks!

Šis vispusīgais cilvēks ir Pēteris Sinijs – Maltas Goda pilsonis, kurš dzimis Andrupenes pagasta “Astašovā”. Tikšanās ar katru cilvēku atmiņā atstāj kaut ko savu. Atceroties sarunu ar Sinija kungu, man vienmēr prātā nāks ne tikai vārds “mežs”, bet arī – labestība, miers, kā arī…jēri, bērzu sulas, Budapešta...

Marta Binduka no Riebiņu novada Galēniem – pensionēta latviešu valodas un literatūras skolotāja, Roberta Mūka muzeja veidotāja un vadītāja, radošo personību kopā saucēja uz “Mūka ķēķi”. Marta, mūsu Martiņa – vispusīga, garīgi bagāta, stingru, bet reizē maigu raksturu, atklāta, labestīga... Tā par viņu saka draugi, paziņas, kādreizējie audzēkņi...

Pēdējos gados Latvijā arvien populārāks kļūst brīvprātīgais darbs. Tas ir organizēts un uz labas gribas pamata veikts fiziskās personas fizisks vai intelektuāls bezatlīdzības darbs sabiedrības labā.

Un daudzi labprāt vēlētos uzzināt vairāk par brīvprātīgā darba iespējām. Daugavpilī tāda iespēja būs nākamā mēneša sākumā. No 3. līdz 7. oktobrim pilsētas domes Sporta un jaunatnes departaments organizē Brīvprātīgo nedēļu. Par šo nedēļu un citām brīvprātīgā darba niansēm dalījās Daugavpils pilsētas domes Sporta un jaunatnes departamenta Jaunatnes nodaļas vecākais jaunatnes lietu speciālists Artjoms Pučinskis...

Septembris dabā ienes savas krāsas, smaržas un sajūtas. Stārķi vairs nav redzami – ir devušies savā tālajā ceļojumā, arvien biežāk debesis pieskandina gājputnu steidzīgie kliedzieni – tie ir mirkļi, kurus pamana ikviens iedzīvotājs. Bet ir cilvēki, kuri dabas pasaulē ielūkojas biežāk un ierauga daudzas citiem nepamanītas nianses. Īsts putnu draugs un dabas vērotājs ir Francis Slišāns, kura dzimtas saknes aug Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Rekovā. Skolojies Rekavas vidusskolā, tad dzīves ceļi viņu aizveduši uz Liepāju, savukārt tagad viņš dzīvo Īrijā...

Katram ir svarīgi, lai viņa balss tiktu uzklausīta un sadzirdēta, tāpat arī tas ir vajadzīgs pensionāriem, jo tas nereti ir vecums, kad, gribot negribot, pienāk brīdis, kad kādam ir jālūdz palīdzība. Preiļu novada pensionāru biedrība ir saliedēts un draudzīgs pensionāru kolektīvs, kura aktivitāšu un dažādo nodarbību klāsts ir ļoti plašs un interesants. Lai vecumdienās nejustos viens un nesaīgtu, ir nepieciešams atrast jaunas un saistošas nodarbes, apmeklēt kādu vingrošanas nodarbību vai vienkārši iet aprunāties, lai tiktu sadzirdēts.

Biedrību vada Irēna Timošenko, viņas dzīves gājums ir kalniem un lejām pilns, taču tagad viņa, jau no 2000. gada, vada šo kolektīvu, tas ir visa viņas ikdiena. Varētu teikt, ka viņa šajā biedrībā ir kā puķe, ar stiprām saknēm un ziedoša, jo arī šodien viņa iet un dara visu, lai veicinātu pensionāru labklājību un to, lai mūža nogale būtu tik saulaina, cik vien iespējams...

Rēzekniete Linda Marija Kundziša 18 gados izdeva savu pirmo grāmatu „Garu valstībā”, savukārt šogad augustā dienas gaismu ieraudzīja viņas otrā grāmata „Rudens lauskas”. Mūsu saruna lielākoties rit par Lindas pirmo izdoto grāmatu, un atklājas, ka jaunā autore ir pārvarējusi neskaitāmas grūtības, lai piepildītu savu sapni. Linda stāsta aizrautīgi un dzirkstoši, atklājot daudz interesantu nianšu par savu dzīvi un notikumiem, kas to caurvij...

Iepazīšanos ar šo Latvijā vienu no dzīves gadskārtu un pieredzes bagātākajiem zemessargiem daļēji ir gan nejaušība, gan likumsakarība, kas atnesa pozitīvas emocijas. Es sastapu optimistisku viedumu acīs un domās, kautrību un pieticību vārdos, dzīves grūtību atspulgu plaukstās.

Ceļš pie Kivrāna kunga aizveda, veidojot nu jau praktiski nodrukāto 228 lappuses biezo biogrāfiska satura grāmatu “Latvijas sargu sirdspuksti” (2. Zemessardzes novads: biogrāfijas, fakti, atmiņas), kurā būs lasāmi gandrīz 50 zemessargu dzīvesstāsti un atziņas un kas tapa kā savdabīga dāvana mūsu zemes sargiem Latvijas Republikas Zemessardzes 25 gadadienā (ZS dibināta 1991. gada 23. augustā). Šis brīvprātīgās militārās struktūras pastāvēšana bija atkarīga no cilvēkiem, kas bija tajā un pie tās, un Kivrāna kungs ir no tiem, kurš ne tikai ieguvis visas izdienas pakāpes, izjutis Zemessardzes attīstības ceļa līkumus, bet arī līdz tās izveidei jau bija ar dzīves rūdījumu, bet tieši šādi cilvēki bija un būs vajadzīgi Latvijai. Tad nu piedāvāju ielūkoties gan jaunajā grāmatā, gan sarunā ar šo no pirmā acu uzmetiena vienkāršo Latgales darbarūķi, bet būtībā interesanto un visu dzīvi mērķtiecīgo personību...

Gadījās būt Zīmeļovkas pusē. Tīrumi, meži, kāda māja, kur dzīvotāji parādās tikai vasarās. Ceļi – vēl samanāmi svešai acij, un arī tādi, kurus zina tikai tas, kurš mērījis tos kādreiz saviem soļiem. Pie kāda krūmāja malas šādu ceļu centās palīdzēt saskatīt rikaviete Veronika Mašņikova, sāpīgi sakot: „Tur bija manas dzimtas mājas, manas dzimtas ciems – Kozlovka.” Sarunā Veronika pastāstīja, ka ciema apkārtne bija stipri mežaina, purvaina. Arī vecāku mājām klāt pienāca purvājs, kurā reiz jaunāko brālīti Vladislavu nobaidīja vilks. Mazais puika no pārdzīvotajām šausmām zaudēja valodu. Trīs mēnešus klusēja. Tad pamazām atsāka runāt, bet uz skolu Rikavā 4 kilometrus cauri mežam viņš nespēja viens iet. Tad māsiņa Vera atmeta ar roku savām studijām, ņēma brāļuku pie rokas un veda gan uz skolu, gan mājup. Skolā katru starpbrīdi turēja brālīti pie rokas. Un tā – trīs gadus, līdz bailes no mazā puikas atkāpās. „Toties kāds brašs vīrs mans brālītis tagad!” ar lepnumu noteica Veronika. Devos lūkot šo brašo vīru – Vladislavu Špergu, kura mūžs rit Dekšāru pusē...

Ar Ingūnu Semuli iepazinos pirms četriem gadiem. Viņa bija Rēzeknes Augstskolas (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) 1. kursa studente un piedalījās pirmkursniekiem veltītajos Rozes svētkos. Jau tolaik viņa palika atmiņā kā radoša un ļoti enerģiska jauniete, kura nebaidījās piedalīties Rozes svētku konkursā, un, cīnoties par Rozes titulu, žūrijai un klātesošajiem demonstrēja savu dejošanas talantu. Laiks skrien nemanāmi – paralēli dalībai dažādos projektos un pasākumos Ingūnas dzīvē šogad ir noticis daudz nozīmīgu notikumu – viņa ir kļuvusi par mammu, absolvējusi akadēmiju un kopā ar domubiedriem uzsākusi savu biznesu. Enerģijas un pozitīvisma lādiņš nekur nav pazudis – jaunu ideju ir daudz, tik šobrīd tās ir ievirzītas mazliet mierīgākā gultnē, jo Ingūnas dzīvē pats svarīgākais pienākums ir būt par labu mammu dēliņam Krišjānim...

Uzņēmējdarbības veicināšana ir aktuāla jebkurā pašvaldībā un jo īpaši Latgalē, kur diemžēl ekonomiskās attīstības līmenis ir zemāks kā daudzviet citur valstī.

Pašvaldība, protams, nevar tieši izvērst ražošanu, bet ir dažādas iespējas, kā atbalstīt uzņēmējus savā teritorijā. Dažādas aktivitātes šajā ziņā veic arī Daugavpils novada pašvaldība, par to pastāstīja novada domes Attīstības nodaļas projektu koordinators Jāzeps Krukovskis...

Varakļānos ir kāda ēka, kas atrodas pilsētas parka tuvumā un kurā katru dienu skan dažādu mūzikas instrumentu skaņas, rodas gan mazāki, gan lielāki mākslas darbi, skan bērnu čalas, kas reizēm pārspēj pat putnu dziesmas. Šeit mājo Varakļānu Mūzikas un mākslas skola. Skola ir dibināta 1991. gada 1. septembrī kā Varakļānu Mūzikas skola un 1995. gada 1. septembrī pārdēvēta par Varakļānu Mūzikas un mākslas skolu. Līdz tam tuvākās apkaimes bērniem vēlmi muzicēt nācās piepildīt Viļānos vai Madonā...

Albīna Ancāne ir viena no tiem retajiem cilvēkiem, kurš mūsdienās lielu vērtību un mīlestību piešķir darbam, kurš lolots un gatavots paša rokām. Viņa var lepoties ar neiedomājami lielu veikumu un darbu skaitu, kurš ir gan austs un adīts, gan tamborēts un šūts. Joprojām, 81 gada vecumā, Albīna turpina darboties un rādīt pasaulei savu unikālo talantu...

Daugavpilī tagad jau pusgadu darbojas jauna struktūra – Tūrisma attīstības aģentūra. Lai izvēlētu aģentūras vadītāju, pagājušā gada nogalē tika rīkots konkurss, kura rezultātā direktores amatā tika apstiprināta Ilona Maksimčuka.

Viņa ir daugavpiliete, absolvējusi Latvijas Universitāti, kur studējusi vācu valodu, pēc tam ieguvusi maģistra grādu Daugavpils Universitātē sabiedrības un iestāžu vadībā. Tāpat Maksimčikai ir desmit gadu pieredze tūrisma jomā, strādājot tūrisma aģentūrā Rīgā.

Ilona Maksimčuka tagad jau var atskatīties uz pirmajos mēnešos paveikto, ir radušies zināmi secinājumi, tapušas skaidrākas nākotnes ieceres. Bet, kā šobrīd pamanāmāko veikumu noteikti var atzīmēt to, ka pilsētā ir parādījies jauns savdabīgs tūrisma objekts – Šmakovkas muzejs. Tieši par to, kā tapa šis muzejs, sākām sarunu ar aģentūras direktori...

Tuvojoties gada skanīgākajiem un maģiskākajiem svētkiem, uz sarunu aicināju latviskā vārda īpašnieci – bijušo balvenieti Līgu Stāmeri. Dzimtajā Balvu pusē daudzi viņu noteikti zina kā Līgu Priedeslaipu, jo par Stāmeri viņa kļuva 2014. gada augustā. Līga dzīvo Rīgā un kopā ar vīru Juri audzina meitiņu Martu, kas nu ir viņas vissvarīgākais darbs. Savukārt savu mākslinieces talantu viņa šobrīd realizē, zīmējot lieliskas un dzirkstošas karikatūras un sniedzot pozitīvus mirkļus šo karikatūru saņēmējiem...

Mūsdienās arvien biežāk nākas satikties ar jauniem, uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri nebaidas sākt savu biznesu. Arī metālapstrādes speciālists Ainārs Lācis, neskatoties uz to, ka savu uzņēmējdarbību sācis no nulles, paļaujas uz saviem spēkiem un prasmi. Aināram ir svarīga kvalitāte, tādēļ viņš, strādājot Riebiņu novada "Kokoriešos", saviem klientiem piedāvā kvalitatīvus metināšanas pakalpojumus...

Šķiet, šobrīd arvien sparīgāk atgriežamies pie pārbaudītām vērtībām – senajiem amatiem, roku darba, latviskās dzīvesziņas – un novērtējam to gluži kā no jauna. Latvietim vienmēr bijusi tuva daba, viss dabiskais, un viens no izplatītākajiem materiāliem, kura izmantojums, šķiet, ir bezgalīgs – ir koks. No tā jau kopš seniem laikiem būvētas mājas, gatavotas mēbeles un interjera detaļas, sadzīves priekšmeti un aksesuāri. Arī Vārkavas novadā ir vairāki kokamatnieki, viens no tiem –uzņēmuma SIA “Eko Pinus” īpašnieks rožkalnietis Jānis Spuriņš...

Daugavpilī pēc dažām dienām – 2. un 3. jūnijā notiks pilsētai un būtībā – visai Latgalei šogad nozīmīgākais notikums uzņēmējdarbības attīstības jomā – IV Starptautiskais Austrumbaltijas biznesa forums, kuru šogad organizē Daugavpils pilsētas dome sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru.

Foruma mērķis ir uzņēmēju sadarbības iespēju veicināšana un starptautisku biznesa kontaktu veidošana uzņēmējdarbības attīstīšanai. Galvenā foruma tēma šogad tiek vērsta uz Latgales reģiona ekonomisko nozīmi, Latgales Speciālās ekonomiskās zonas izveidošanu un investīciju piesaisti. Paralēli foruma sesijai tiks organizēta B2B platforma, kuras laikā uzņēmēji brīvā formā varēs smelties iedvesmu no citu uzņēmēju labās prakses piemēriem, veidot sadarbības tīklus un mācīties no ārzemju uzņēmēju pieredzes ilgtspējīgas uzņēmējdarbības veidošanā.

Par gaidāmo forumu, pilsētas un reģiona ekonomiskās attīstības iespējām pastāstīja Daugavpils pilsētas domes Attīstības departamenta Biznesa attīstības nodaļas vadītājs Vladimirs Nadeždins...

Savulaik, iebraucot Varakļānos no Viļānu puses, bija patīkami nolūkoties uz Varakļānu linu fabriku. Jā, darbs tur bija smags, putekļains, bet bija tik uzmundrinoša sajūta, kad pilsēta sagaidīja ar ražošanas uzņēmumu. Tas radīja pamatīguma izjūtu, bet tad iestājās laiks, kad apmēram 25 gadus lepnā ražotne pamazām bruka, juka, tika postīta. Un nu, sērfojot internetā, uzdūros sludinājumam, kurš piedāvāja iegādāties kokskaidu granulas... Varakļānos!...

Pagājušajā svētdienā, 8. maijā, svinējām Mātes dienu, savukārt šonedēļ, 15. maijā, reizē ar Vasarsvētkiem atzīmēsim arī Starptautisko ģimenes dienu. Šie ģimeniskie svētki bija iemesls, lai Rēzeknē apciemotu divu bērnu mammu Ināru Pavlovsku, kura ir aktīva Rēzeknes Māmiņu kluba dalībniece un kopā ar savu vīru Edgaru un bērniem iesaistās dažādos pasākumos un aktivitātēs...

Reti kurš var iedomāties, ka ar nelielu, lodveida bumbiņu, kuras diametrs ir 40 mm un svars 2,7 grami var panākt ievērojamus sasniegumus!

Šoreiz parunāsim par sportu – precīzāk, iepriekš minētās bumbiņas izmēri ir galda tenisa inventārs.

Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skolā par galda tenisa nodaļas treneri un Latvijas izlases treneri strādā Anatolijs Isajevs, kurš, kā pats saka, pusi savas dzīves jau ir veltījis trenera darbam.

Šobrīd galda tenisa treneris Anatolijs Isajevs ir izvirzīts Latvijas TOP trenera titulam, pats gan atzīst, ka nezina, kurš varētu būt tas, kurš ieteicis Anatoliju šim konkursam un cīņai par vienu no labākajiem Latvijas treneriem...

Kas ir meliorācija, noteikti zina ikviens, taču ne ikviens novērtē tās nozīmīgumu. Nereti nepieciešams vien izskalot sistēmu, lai pazustu jau ilgus gadus traucējošie “baseini”, līdz ar to ļaujot veiksmīgāk apstrādāt attiecīgo zemes pleķīti un iegūt krietni labāku ražu, stāsta uzņēmēji no Varakļāniem – graudkopības uzņēmuma SIA “Lauce” pārvaldnieks Uldis Bulavs un uzņēmuma, kura viena no specialitātēm ir meliorācijas sistēmu skalošana un atjaunošana, SIA “Austrumu būvnieks” īpašnieks Andris Upenieks...

Latvijas Republikas Zemessardze (ZS) ir lielākā Nacionālo bruņoto spēku struktūra un teritoriālās aizsardzības pamats. Zemessardze dod iespēju Latvijas Republikas pilsoņiem brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību un aizsardzību.

ZS vienības – 18 bataljoni un vēl dažas struktūras izvietotas pa visu valsts teritoriju un viena šāda vienība – Zemessardzes 34. Artilērijas bataljons atrodas Daugavpilī...

Rēzeknietis Aleksandrs Tolopilo dara darbu, kas viņam patīk un padodas, – fotografēšanas hobiju ir pārvērtis par savu ikdienas pamatnodarbošanos. Jau sešus gadus profesionāli fotografē, ir guvis vērtīgu pieredzi šai jomā, bet pagājušā gada jūlijā ir nodibinājis savu uzņēmumu „In Focus”, piedāvājot citiem foto pakalpojumus. Ir svarīgi, lai fotogrāfs spētu fotogrāfijai piešķirt emocijas, kuras sajustu apkārtējie cilvēki, un Aleksandrs to māk.

Aleksandra dzimtā puse ir Rēzeknes novada Silmalas pagasta Kruķi. Skolas gaitas uzsācis Kruķu pamatskolā, tad zināšanu apguvi turpinājis Maltas 1. vidusskolā. Mācoties vidusskolas posmā, jaunietis esot sapratis, ka vēlas darboties biznesa jomā. Par spīti tam, ka līdzcilvēki esot teikuši, ka Aleksandrs ir teorētiķis un tāpēc biznesa lietās viņam tik labi neveikšoties, jaunietis Rēzeknes Augstskolas (tagad – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) Ekonomikas fakultātē izvēlējās studēt komercpakalpojumu vadību...

Vilhelmīne Jakimova ir Preiļu Galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja un Preiļu novada Bērnu un jauniešu centra teātra grupas "Kājām gaisā!" izveidotāja un vadītāja, un abi darbi ir viņas sirdsdarbi. “Es esmu nemiera gariņš,” viņa saka un ļoti lepojas ar saviem teātra bērniem: “Spēlēt, improvizēt un būt uz skatuves – šīs iemaņas un izjūtas piedāvā Preiļu novada BJC teātra grupa "Kājām gaisā!". Aktiermeistarības pamati, skatuves runa un kustības, improvizācija, etīžu spēle – palīdz ikvienam veidoties par izteiksmīgām, pārliecinošām, intriģējošām personībām!”...

Tuvojoties Lieldienām mēs apzināti vai neapzināti pievēršamies mūsu senču latviskajai dzīvesziņai. Lieldienas ir laiks, kad mēs gaidām arī pavasara iestāšanos. Par latvisko tradīciju, dziesmu un dejas spēku stāsta Ilze Rožinska, Preiļu Valsts ģimnāzijas folkloras kopas „Rūtoj” vadītāja. Tie, kuri dzirdējuši kā skan dziesmas „Rūtoj” izpildījumā, piekritīs, ka no viņu priekšnesuma strāvo enerģija, pozitīvas emocijas, spēks un pārliecība...

2015. gada 17. oktobrī Rēzeknes novada domes Lielajā zālē savu pirmizrādi piedzīvoja Latgolys entuziastu grupys „Biļdis” veidotā dokumentālā filma par dziedātāju Aiju Rimšu „Īsamirdzi zvaigznem leidza”. Dziedātājas personība bija spilgta un viņas dziļi personiskās dziesmas, kas pārsvarā bija par attiecībām, no sievišķā redzespunkta un sievietes sajūtām rakstītas, – atmiņā un sirdī paliekošas…

Filmas izrādes ir apceļojušas visu Latgali – cilvēku interese ir liela, un atsauksmes pēc filmas tās veidotājiem ļauj apzināties, ka ieguldītais darbs nav bijis veltīgs… Par un ap filmas veidošanu un emocijām, ko tā ir radījusi, jautāju filmas idejas un scenārija autorei Inetai Atpilei-Juganei, kuru zinām kā dzejnieci, dziesmu tekstu autori un Latgales Kultūrvēstures muzeja darbinieci...

Ainas Barsukovas vārds ir pazīstams ne vien Kārsavas un Ludzas puses cilvēkiem, bet arī tālāku novadu ļaudīm, jo viņas rīkotajos brančos jeb vēlajās brokastīs ir piedalījušies cilvēki pat no citiem Latvijas reģioniem. Daudziem Aina savukārt saistās ar saldumu namiņu un maiznīcu „Dzīles”, bet vēl citiem – ar Latvijas televīzijas šova „Īstās latvju saimnieces” pašlaik notiekošo kārtu. Tie mūsu lasītāji, kas seko šim šovam, 9. Martā varēja vērot, kā Ainai veicies ar ciemiņu uzņemšanu...

Mariannu Abricku Preiļos, šķiet, zina ikviens – māksliniece un vizuālās mākslas skolotāja, Preiļu novada mūzikas un mākslas skolas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītāja un mākslas skolas izveidotāja, vienkārši koša un radoša personība...

Kad jāsāk uzskaitīt Latgales dižā dēla Jāņa Gruduļa tituli, panākumi, saprotu, ka tas aizņems lielu vietu. Jubilāram pašam tie vienmēr bijuši tikai kā atskaites punkts – šis darbs padarīts godam, ko varam darīt vēl? Tādēļ šoreiz – mazāk par tituliem un statusiem. Vairāk – par cilvēku Jāni Gruduli!...

Šīs intervijas iedīgļi radās, kad mana sešgadīgā meitiņa (Maltas pirmsskolas izglītības iestādes „Dzīpariņš” audzēkne) braši nosauca visas šaha figūras un noteica, ka jāpērk šahs, jo viņai patīk to spēlēt... Tā ir lieliska nodarbe mūsu datorlaikmeta bērniem, un Malta ar to lepojas jau ne pirmo gadu desmitu, turklāt jau kopš 1997. gada un joprojām te PII „Dzīpariņš” bērni lai arī divas stundas nedēļā, bet iegūst tik vērtīgo iespēju mācīties domāt un tādējādi saviem „mazajiem kompjūteriem” – galviņām likt domāt un lejupielādēt loģiku. Tik daudzo gājienu un stingro likumu pasaulē viņus ievada Pēteris Šostaks – Maltas Goda pilsonis, ar pētniecisku skatienu apveltīts fizikas skolotājs, cilvēks, kurš vēlētos iemācīt šahu jebkuram normāli attīstītam bērnam un kura dzīve praktiski ir sinonīms vārdam „šahs”...

Ieva Lazdāne dzimusi 1948. gada 24. decembrī. Viņas dzimtās mājas atrodas Vārkavas novada Rožkalnu pagastā. Muzikālo izglītību Ieva Lazdāne ieguvusi Daugavpils mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts Konservatorijā. Strādājusi par skolotāju Daugavpils mūzikas vidusskolā, tad ilgus gadus strādājusi Pļaviņās – par skolotāju mūzikas skolā, diriģējusi Pļaviņu kultūras nama jaukto kori un Pļaviņu Romas katoļu baznīcas jauniešu kori. Daudzkārt piedalījusies Vispārējos Dziesmu svētkos gan kā dziedātāja, gan kā diriģente.

Kopš 1992. gada Ieva Lazdāne sevi var dēvēt par aglonieti – te bazilikā viņa spēlē ērģeles, vada draudzes kori un Aglonas novada Aglonas bazilikas kori “Assumpta” un arī nodibinājusi Aglonas bazilikas Kora skolu. Aizvadītā gada nogalē Ieva saņēma balvu “Latvijas lepnums” nominācijā “Skolotājs”...

Latgales plānošanas reģiona Latgales uzņēmējdarbības centrs aktīvi darbojas jau trīs gadus, tā biroji atrodas Daugavpilī un pārējos Latgales bijušo rajonu centros. Latgales uzņēmējdarbības centrs (LUC) izaudzis no VARAM pilotprojekta Latgales programmas ietvaros ar mērķi veicināt Latgales reģiona uzņēmējdarbības attīstību. LUC galvenās mērķgrupas ir topošie un esošie uzņēmēji, kā arī investori. Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja Alīna Gendele un LUC vadītājs Vladislavs Stankevičs intervijā atklāj, ka pagājušajā gadā pamanāmākās aktivitātes bija Latgales uzņēmēju biedrībām, NVO pārstāvjiem LUC organizētās pieredzes apmaiņas misijas Norvēģijā un Somijā, dodot impulsu vietējiem uzņēmējiem uzsākt eksportu uz šīm valstīm...

Rēzeknes patriote, latgaliete, lai arī ir vecticībniece un augusi krieviski runājošā ģimenē. Garīgi stipra, enerģiska, uzņēmīga un pārliecināta par sevi un to, ko dara. Pēc izglītības ir vēstures un sociālo zinātņu skolotāja, kas radusi iespēju izveidot biznesu no sava vaļasprieka. Uzrunājot cilvēkus kā gide, viņa interesentiem parāda vēstures interesantāko pusi atklājumu ap Rēzekni, Latgali un ārpus Latvijas robežām. Marina Sokolova aicina ikvienu iepazīt savu zemi, bet lielajā pasaulē atrast savu – mazo pasaulīti...