Būsim pazīstami – esmu Ulla, kaimiņu kaķene, pensionāre. Atbilstoši cilvēka mūžam man ir 76 gadi, patīk nākt ciemos un tēlot melomāni.
Vispār jau ciemiņa statuss ir bišķi nosacīts. Bija 2008. gada oktobris, rītā laukos izeju ārā un dzirdu kaķabērna raudāšanu, eju uz skaņu un aiz siltumnīcas, garā zālē, rasā redzu slapju kaķēnu. Nesu istabā, aizbraucu uz ciema bodi, nopērku “Whiskas junior”, pabaroju, savācām uz mājām.
Kaimiņu meitene ieraudzīja un sagribēja sev, un tā viņa aizgāja uz blakus māju. Bet vecumā jau pāris gadus sāka piestaigāt pie mums, laikam tāda pati vaina kā man – nezinu, kur pirms piecām minūtēm esmu nolicis brilles, bet bērnību un skolas gadus atceros labi. Varbūt arī viņa atcerējusies, ka tieši šīs bija viņas pirmās mājas...
Gunārs Vilcāns (Līvānu novads)