Mūsmājās jau daudzus gadus nedzīvo kaķi. Toties pāri mūsu pagalmam jau vairāk nekā gadu savu apgaitu iekārtojuši kaimiņu runči: rudais un melnais. Nosmējāmies – priekš kam mums savs kaķis, ja ir izpalīdzīgi kaimiņu runči, kas peles izķer. Bet tad… Tas bija šī gada maijā, Mātes dienā. Pie manis ciemojās mazmeitas un radu meitene. Viņa pamanīja, ka no neapdzīvotās mājas puses nāk kaķis un kaut ko nes: “Skatieties! Kaķis peli atnes!”
Ieskatījāmies, un pamanījām, ka kaķim (tā bija kaķene) zobos mazs melns kaķēns. Kaķene veikli uzlēca uz metru augsta nožogojuma, un no tā uz kūtsaugšas. Mazmeitām tūlīt bija jāzina, kas un kā. Pieslējām trepes, lielākā kopā ar tēti pakāpās, lai var ieskatīties tumšajā pajumtē. Kaķēni, toreiz likās, ka tie ir trīs, pamuka kur kurais un paslēpās pažobelēs un kādā kastē.
Kaķene bija ļoti interesantā krāsojumā – pelēka ar dzeltenu, ļoti vāja, varētu teikt – izkāmējusi. Tramīga, bet ne bailīga. Drīz vien nāca man klāt, ļāvās paglaudīt un ņaudēja. Iznesu ko ēdamu, badīgi uzkrita trauciņam ar gaļas kumosiņiem un pienam. Katru vakaru Mince (tā mēs viņu nosaucām) kāpa lejā no kūtsaugšas un gāja medībās, redzēju uznesam kādu medījumu bērniem. Tad sāka mani saukt, norādīdama uz kūtsaugšu. Sapratu, ka sauc mani pie bērniem. Iegādājos kaķu barību un pienu, un nesu uz kūtsaugšu. Sākumā kaķēni slēpās un tikai ziņkārīgi lūkojās no paslēptuvēm, bet laikam bads darīja savu, un pamazām uzdrošinājās arī manā klātbūtnē nākt ēst. Ilgu laiku domājām, ka kaķēni ir trīs – viens ruds un divi melni –, bet tad no paslēptuves aiz mammas muguras parādījās ceturtais – mammas krāsās, ar dzeltenu svītru pār pieri un vienu dzeltenu ķepu.
Gan Mince, gan es mēģinājām novilināt kaķēnus lejā, lai pierod pie cilvēkiem, bet ilgu laiku tas mums neizdevās, līdz beidzot viens, mēģinādams rāpties lejā, nokrita. Bet zibenīgi uzrāpās atpakaļ drošībā. Kaķēni bija un ir ļoti ziņkārīgi, iemanījās uzrāpties pa spraugu uz šķūņa jumta, un no turienes nolūkojās uz to, kā es staigāju un darbojos pa pagalmu. Un pamazam atrada izeju uz malkas šķūni: ieeju šķūnī, bet man pretī no malkas grēdas augšas noraugās četri acu pāri. Noliku ēdamo zemē pie malkas, un pamazām mazie, mani ieraugot, jau skrēja pie trauciņiem ar barību.
Drošāks par visiem bija Rižiks, tas drīz arī ļāva pielikt sev roku un arī paglaudīt. Un drīz vien par Rižiku ieinteresējās viena ģimene, un vienam no Minces bērniem jau ir savas mājas.
Bet tad notika nelaime – Mince pazuda. Par laimi kaķēni bija jau diezgan patstāvīgi, droši nāca ēst, tikai meklēja mammu. Arī mēs meklējām, bet Mince bija kā ūdenī iekritusi. Augusta svētkos man bija ciemiņš no Liepājas, sēdējam ārā pie akas un runājāmies. Un pēkšņi parādījās Mince! Izkāmējusi, savēlušos spalvu un... savainotu kāju un asti. Atleca uz trim kājām. Izbadējusies metās virsū sausajai barībai un pienam... Par laimi manai ciemītei kaķi patīk, un viņa apņēmās aizvest Minci pie dakteriem. Ielikām slimiķīti pārnēsājamā būrī, un Mince devās tālā ceļā. Vispirms uz Rīgas klīniku, kur konstatēja, ka kāja un daļa astes jāamputē, bet pati kaķenīte ir jauna un vesela.
Tad uz Grobiņas klīniku, kur šī operācija arī tika veikta. Nu Mince atveseļojas un atkopjas Liepājā, un viņai tiek meklētas pastāvīgās mājas.
Bet kaķēni palika, nu jau trīs. Viens, Melnītis, ir runčuks un drošāks par citiem. Tas ik rītu pirmais skrien man pretī un gaida ne tikai barību, bet arī glāstus un sabužināšanu. Kaķu bērniem garšo kādi gaļas kriksīši, sausā kaķu barība, piens un... omlete! Pārējie divi vēl nav pavisam droši, neļauj sev pieskarties, kaut gan vienmēr mani pavada visi trīs, lai kur es eju. Ejam sēnes lasīt četratā, es roku kartupeļus, viņi turpat spēlējas un spēlē paslēpes biešu vagās.
Tā kā es dzīvoju viena, ir ļoti patīkami, ka rītā, izejot no istabas, tevi jau sagaida trīs “musketieri”, ar kuriem var “aprunāties”, un visu dienu uzmanīgi vēro, ko es darīšu, lai drošā attālumā man sekotu. Taču trīs kaķi man ir par daudz, tāpēc labprāt gribētu redzēt divus aizceļojam uz citām drošām mājām pie kaķus mīlošiem saimniekiem.
Lidija Agloniete Aglonā