Pirms pāris gadiem mūsu ģimenē ienāca viļņainie papagaiļi, jo man patīk arī ziemas tumšajos un aukstajos rītos celties, dzirdot putnu čivināšanu, turklāt viņi ir skaisti.
Savukārt šogad meitiņa uz savu septīto dzimšanas dienu izdomāja, ka grib degu peles. Nevarētu teikt, ka es biju dikti priecīga par izvēli, taču krustvecāki jau uzdāvināja būri. Citas izvēles nebija – jāpērk vien bija. Nolēmām, ka būs divi, lai viņiem nebūtu garlaicīgi, un abi – puikas.
Viņi kārtīgi ēd, grauž visu, ko var sagrauzt, ir ļoti aktīvi un nereti arī kauslīgi – viens otru iekausta. Ja kāds būrī iebāž pirkstus, degu tos automātiski uzskata par saviem un cenšas nogaršot. Pārāk laba sajūta nav, jo degu zobi ir kā miniatūra bebru zobu versija.
Liels kuriozs bija, kad degu peles izmuka no būra. Ar sānu redzi pamanīju, ka pa istabu kaut kas skrien, bet nodomāju, ka man rādās, līdz izdzirdu meitas spiedzienu: “Mamm, peles pa istabu skrien!” Tā nu es pa istabu skraidīju pakaļ viņiem, meitai sēžot uz dīvāna malas, skaļi smejoties un nemaz man nepalīdzot. Bija tāda sajūta, ka abi degu par mani ņirgājas – bizo pa istabu, bet, kā tuvojos, pamūk zem dīvāna vai kādas citas mēbeles. Gandrīz jau šajā maratonā padevos un samierinājos ar pēdējo vietu, bet atcerējos, ka viņu lielākais gardums ir piparmētras. Par laimi, man uz balkona tādas aug. Sabāzu interaktīvā rotaļu sunīša būdā, un abi degu ātri vien bija slazdā.
Paldies Dievam, papagaiļi mums ir mierīgi un visādus fokusus netaisa. Pat pa dienu, ja bērni guļ, viņi nedzied un netrokšņo. Kulturāli gadījušies, ne tādi, kā degu. Pilnam komplektam sapņojam vēl par runci un mazu sunīti.
Kristīne Kozinda (Krāslava)