Lai augsnē būtu pietiekami daudz barības vielu, tai būtu laba struktūra un tā spētu uzturēt ūdens krājumus, augsnē nepieciešamas organiskās vielas. Pieredzē dalās agronome un dārzeņkopības eksperte Mārīte Gailīte.
Tradicionāli organisko vielu daudzumu augsnē palielina ar kūtsmēslu iestrādi, bet kūtsmēsli parasti satur daudz nezāļu sēklu, un kūtsmēslos mēdz būt augu un cilvēku slimību ierosinātāji. Svaigu kūtsmēslu iestrāde ir fiziski smags darbs. Augsnei un augiem piemērotāki ir satrūdējuši kūtsmēsli, bet satrūdēšanas procesā tie zaudē lielu daļu slāpekļa, kas burtiski izkūp gaisā. Pareizi būtu apsegt kūtsmēslu kaudzi ar plēvi vai brezentu. Ja kūtsmēslu kaudze ilgi stāv dārzā, tajā mēdz vairoties zalkši, pārziemo zemesvēži un dažādu vaboļu kāpuri.
Kamēr dārzs vēl nav ierīkots un liela daļa platības nav aizņemta, ir vērts brīvajās vietās iesēt zaļmēslojuma augus. Tos audzē augsnes ielabošanai, lai mazinātu tās sablīvēšanos, barības elementu izskalošanos un eroziju. Šim mērķim visbiežāk audzē krustziežu dzimtas augus (eļļas rutkus un lapu sinepes), tauriņziežus, daudzziedu aireni, ziemas rudzus, arī samtenes. Zaļmēslojums kavē augsnes auglības mazināšanos, augu saknes irdina zemi un bagātina to ar organiskajām vielām. Organiskās vielas papildus nonāk augsnē, iestrādājot augu atliekas, tādējādi uzlabojas augsnes struktūra. Tauriņziežu sugu audzēšana bagātina augsni ar slāpekli, ko piesaista gumiņbaktērijas uz šo sugu saknēm. Zaļmēslojuma augi patērē slāpekli, kas palicis augsnē pēc priekšauga novākšanas, un samazina to izskalošanos un gruntsūdeņu piesārņojumu. Šādu augsnes ielabošanas paņēmienu mēdz izmantot arī augsnes atveseļošanai, proti, atsevišķu nematožu sugu ierobežošanai. Tāpat zaļmēslojuma audzēšana kavē atsevišķu augsnes patogēnu izplatību un rudenī mazina viengadīgo nezāļu vairošanos.
Zaļmēslojuma audzēšanai ir arī mīnusi – izmaksas (sēklas, sēja, pļaušana, iestrādāšana), tāpat zaļmēslojuma augi nespēj apkarot daudzgadīgās nezāles, un pastāv risks, ka zaļmēslojuma atliekās saglabājušās sēklas var piesārņot augsni, bet ziemā zaļmēslojums var sniegt patvērumu kailgliemežiem un gliemežiem. Zaļmēslojuma augi var būt vairāku patogēnu saimniekaugi un veicināt kultūraugu slimību izplatību. Sugas, uz kurām nematodes nevairojas, uztur to populāciju tādā pašā līmenī kā melnā papuve (uzirdināta augsne, kas netiek izmantota augu audzēšanai). Tāpēc, audzējot zaļmēslojumu, ir svarīgi regulāri nopļaut zaļo masu pirms sēklu veidošanās, citādi šīs sēklas pēc tam dīgs vairākus gadus.
Biežāk audzētie zaļmēslojuma augi ir eļļas rutki (Raphanus sativus subsp.oleiferus), kas piemēroti audzēšanai jebkurā augsnē. Vasarā audzētie labi ierobežo biešu cistu nematodi, bet, sējot augustā, efekts ir zems. Biešu cistu nematode mazina galda biešu, spinātu un galviņkāpostu ražu. Jāsēj gana tuvu ar 10–12 cm rindstarpām. Ziedēšanas sākumā rutki jānopļauj 20–30 cm augstu. Tas veicina arī zaļmēslojuma ataugšanu. Pret nematodi ieteicams audzēt eļļas rutku šķirnes ‘Defender’, ‘Doublet’ un ‘Terranova’ – samazinās burkānu, mārrutku, zirņu, salātu cigoriņu un galda biešu bojājumu risks. Labi saista augsnes slāpekli. Eļļas rutki ir jutīgi pret salu un nav krustziežu sakņu augoņu (Plasmodiophora brassicae) saimniekaugi.
Baltās sinepes (Sinapis alba) der audzēšanai visās augsnēs, tās var sēt līdz septembra sākumam, kad eļļas rutkus sēt ir par vēlu. Šķirnes ir vairāk vai mazāk izturīgas pret biešu cistu nematodi. Lai neveidotos sēklas, augi jānopļauj, pēc tam tie vairs neataug, augs ir sala jutīgs un ziemā parasti izsalst, cieš no krustziežu sakņu augoņiem: ja augu maiņā paredzēti kāpostaugi, labāk izvēlēties eļļas rutkus.
Ziemas rudzus (Secale cereale) sēj līdz oktobra vidum (pat beigām). Piemēroti audzēšanai smilšainā augsnē, bet aug arī mālā vai mālsmiltī. Kā zināms, rudzi parasti neizsalst, tāpēc, slikti iestrādāti augsnē, var ataugt un piesārņot nākamo kultūru. Ir vērts rudzus vispirms nopļaut un tikai tad iestrādāt augsnē (labāk ar frēzi). Līdzīgi daudzziedu airenei, arī rudzos pārziemo un savairojas kailgliemeži.
Komposts ir lielisks augsnes ielabošanai vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, organisko atlieku utilizēšana patlaban ir lielākā lauksaimniecības radītā ekoloģiskā problēma, un kompostēšana ir labākais risinājums, otrkārt, kūdras krājumi pasaulē izsīkst, un komposta izmantošana dod iespēju daļēji aizstāt kūdru. Pareizi sagatavots komposts var būt ļoti labs organiskais mēslošanas līdzeklis, kas ne tikai uzlabo organisko vielu saturu augsnē, bet arī palielina augsnes mikrobioloģisko aktivitāti (atdzīvina to) un samazina slimību izplatību. Jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ražošanas izmēģinājumos tika pierādīts, ka komposts ir labāks un tīrāks mēslošanas līdzeklis nekā kūtsmēsli. Diemžēl zināšanu trūkuma dēļ pašu gatavots komposts ne vienmēr ir kvalitatīvs.
Augu atliekas pirms kompostēšanas obligāti jāsasmalcina. Tas attiecas gan uz gurķu un tomātu pazarēm, gan koku un krūmu zariem. Profesionālās kompostēšanas firmās izejvielas sasmalcina, līdz atsevišķi gabaliņi ir mazāki par 10 mm. Mazdārziņā šim nolūkam var iegādāties zaru smalcinātāju.
Kompostēšanai der virtuves un sadzīves atkritumi (augļu un dārzeņu mizas, kafijas un tējas biezumi, ieskaitot papīra filtrus un maisiņus, olu čaumalas, grieztie ziedi un telpaugi, augu izcelsmes pārtikas atliekas), zālēdāju dzīvnieku kūtsmēsli un putnu mēsli, dārza atkritumi (nopļauta zāle, lapas, salmi, krūmu un koku zari, puķu un dārzeņu atliekas, nobiruši augļi), zāģskaidas un ķīmiski neapstrādāta koksne. Pelnu izmantošana gan ir diskutējams jautājums, bet neliels daudzums koku pelnu var noderēt komposta gatavošanai. Parasti uzskata, ka koku lapas rudenī jāsavāc un jāsadedzina, lai mazinātu pārziemojošo slimību ierosinātāju skaitu, bet, no otras puses, sadedzinot lapas, mēs zaudējam augsnei tik ļoti nepieciešamās organiskās vielas. Tāpat bijušā lapu ugunskura vietā palielinās sāļu koncentrācija un nākamgad pat zāle aug nevienmērīgi. Koku lapu kompostēšana ar slāpekļa mēslojuma un kompostēšanas veicinātāja pievienošanu palielina komposta daudzumu, bet patogēnu daudzums ar derīgiem mikroorganismiem bagātā kompostā nav liels.
Kompostēšanai neder gaļas un zivju produktu atliekas, suņu un kaķu ekskrementi, kā arī fekālijas (higiēnas apsvērumu dēļ), plastmasas materiāli, sintētiskās auklas, papīrs, tekstilijas, ķīmiski apstrādāta koksne (piemēram, skaidu plates), minerāleļļas, putekļu sūcēja filtra maisiņa saturs.
Informācija – praktiski.lv