Leo ienāca mūsu ģimenē pavisam nejauši. Pirms pusotra gada pavasarī braucām Leo pakaļ pie draugiem. Viņu suņu mammai piedzima astoņi sunīši, un viens kucēns jau gaidīja mūs. Grūtākais bija paskaidrot mūsu vecvecākiem, ka mēs atvedīsim mājās sunīti, kurš izaugs liels, jo kucēna mamma ir labradors.
Leo raudāja pēc mammas tikai pirmajā naktī, un tad vien ēda un gulēja – mūsu mazais kamoliņš. Bērni bija ļoti priecīgi par Leo. Kopā braucām iepirkties – rotaļu mantiņas, siksniņu, kuru viņš uzreiz sagrauza, un bļodiņas, kuras ļoti ātri palika par mazu.
Kamēr suņuks bija mazs, dzīvoja istabā un tur ieviesa savu kārtību. Tas, kas guļ uz zemes, ir viņa. Tika sagrauzti apavi, bērnu mantas – mašīnas, bumbas. Leo tā ieaudzināja zēniem savas mantas nolikt kārtīgi. Tad pienāca laiks būvēt Leo voljēru, kuru, protams, būvēja zēni ar vectēvu.
Leo patīk peldēt, meklēt kurmjus, spēlēt futbolu, izmīdīt dārzu. Viņš labprāt ēd burkānus, kartupeļus, gurķus un gaļu.
Leo ir mūsu mazākais brālis – tā saka zēni. Mēs nevaram iedomāties dzīvi bez viņa.
Līga Ivenkova (Lūznava)