Mūsu mazais draudziņš Bonis mūsu ģimenē ienāca 2020. gada 21. janvārī. Nu jau mūsu puikam 8. oktobrī būs trīs gadi.
Viņš ģimenē ienāca sakarā ar pandēmijas laiku: biju bez darba, viss bija apnicis, un ļoti gribējās sev mazu draudziņu. Katru dienu runāju ar vīru par šo tēmu. Sākumā bija pret, neatbalstīja, jo ļoti sāpīgi šķīrāmies no sava iepriekšējā draudziņa Bastera. Bet kopš Bastera aiziešanas citos medību laukos bija jau pagājis krietns laiks, tāpēc kādā dienā nolēmām aizbraukt un tikai paskatīties. Bet, kā ieraudzījām šo mazo brīnumiņu, uzreiz nopirkām. Vārdiņu biju jau izdomājusi iepriekš, un, pats interesantākais, saimniece bija devusi tādu pašu vārdu. Pēc pases datiem viņš ir “Rene Bonett”, tātad Bonis.
Par savu izvēli neesam nožēlojuši ne sekundi. Bonis ir mūsu luteklītis un par savu saimnieku ir izvēlējies vīru. Kā mēs smejamies – mani viņš mīl, bet vīru klausa. Blēņas nedara, sagrauzis nav neko. Par ēšanu runājot, Bonis ir “diedelnieks”, pie galda lūdzas. Kaut ko jau arī iedodam. It īpaši vīrs, es cenšos neko nedot. Kad esam paēduši, tad Bonis aiziet un apēd savu ēdienu, nu, kā saka, sākumā jūsu, tad katrs savu.
Par gulēšanu sākumā teicām – nekādu gultu, gulēs savā vietiņā. Tagad guļ mums tieši pa vidu. Mantiņa Bonim interesē tikai viena – spēļu gailītis. To metam, ķer un pīkstina. Citas ne īpaši interesē. Bonim ļoti patīk braukt. Pārsvarā jau visur ņemam līdzi, bet ir vietas, kur Bonim nedrīkst un jāpaliek mājās.
Bonim ir sava vietiņa uz palodzes, kur viņš sēž vai guļ, kā saka, savā postenī. Esam iekārtojuši, lai viņš ērti, bez problēmām tiek augšā, uz sava mīļā spilvena. Kad esam darbā, Bonis pavada laiku tur. Vairs dzīvi nevaram iedomāties bez sava mīļumiņa. Viņš ir daļiņa no mūsu sirds. Ļoti, ļoti mīlam savu Bonīti.
Sandra Kučmina (Līči, Preiļu novads)