Iepriekš es pat nevarēju iedomāties, ka iegādāšos trusi – pirms tam man bija tikai jūrascūciņas. Tobrīd man jau bija divas cūciņas, divi puikas divos atsevišķos būros (viņi negribēja/ nevarēja sadzīvot vienā), un tāpēc es nedomāju par sava mini zoo paplašināšanu. Bet kādā aukstā ziemas vakarā iegāju zooveikalā un ieraudzīju trusi – jau pieaugušu, viņam nesen bija apritējis gads. Un man truša palika tik ļoti žēl, ka viņš jau gadu atrodas veikalā aiz loga un gaida, kad tiks paņemts mājās. Patiesībā tas viss notika tā – tieši tajā dienā nopirku trusi, visus nepieciešamos piederumus un atvedu mājās.
Vārda izvēle bija grūta, tāpēc ļoti ilgu laiku trusis dzīvoja bez vārda. Taču formalitāte bija jāievēro, tāpēc galu galā devu viņam vārdu Geralts. Tā sauc varoni no manas iecienītākās spēles, kuras pamatā ir Andžeja Sapkovska grāmatu sērija. Bet es pūkaini par Geraltu saucu reti, visbiežāk vienkārši par Trusi.
Trusim garšo burkāni, kāposti, āboli, siens un patīk košļāt dīvāna polsterējumu. Kā vēlāk izrādījās, viņam patīk arī grauzt grīdas līstes. Tā kā es viņu dabūju pieaugušā vecumā, viņš ļoti ilgi mācījās uzticēties cilvēkiem, negāja rokās. Pēc sešiem mēnešiem mums ir redzams progress – Trusis iet uz rokām, dažreiz uzlec uz dīvāna un apsēžas blakus man, piebāž degunu man un visos iespējamos veidos pauž savu mīlestību.
Kad esmu mājās, Trusis brīvi staigā pa dzīvokli. Viņš ir daudz lielāks par jūrascūciņām, un kopā ar viņu es jūtos kompānijā. Mani aizkustina viņa paradumi un ieradumi. Truši ir ļoti mīļi un brīnišķīgi.
Jūlija Kasecka (Daugavpils)