Maruta Latkovska
Pagōjušō godu symta 50. godūs kaids nu munu senejūs seņču auga Ūgrinīku dzeraunis “Martānu” sātys puču dōrzeņā. Jam beja atvālāta sova vīteņa pi pyuliņu kryuma, agrūs snīga stuņdinīceņu i myužam zaļōs nešporkys (spargeļa). Jam tī beja sataiseita sova trepeite, pa kuru kōpt iz augšu, iz sauleiti...
“Martānu” sātys saiminīku saimē pīdzyma divejis meitys. Kod jōs izauga, vīna meita ar veiru aizgōja iz Viļānim, a ūtrō īsaprecēja “Sarkaņūs”. Tei, kura izcēle sātu Viļānūs, nu muna senejō seņceiša atroka atlaseiti i aiznese iz sovys jaunōs sātys dōrzu piļsieteņā.
Nav jau nikaidu daudz zynomu zynōtniskūs pietejumu voi pamatōjumu, ka cylvāku i augu liktini sovā storpā saisteiti i vīns ūtru papyldynoj, dora bogōtōku. Vystik na mozums sakriteibu vysai bīži i drūsai dūd par tū sovys līceibys.
Tai i niu. Tymā 1961. goda rudinī, kod myužeibys ceļūs aizgōja “Martānu” sātys saiminīks, zīmā nūsola ari mīlesteibys kūceņš (smōrdeigais sausserds, ari saussvīds) itōs sātys puču dōrzeņā.
Ari tys ir sova veida apstyprynōjums tam, ka pastōv kaida gryuši ar prōtu saprūtama saikne storp zīdim, kūkim i cylvākim. Na reši, izdorūt kū švaku sovam “mozajam brōļam”, tū it kai pavysam naōšmi i nagrybūt, cylvāks izdora ari pats sev. Vysys augu vaļsts radeiba zīd, zaļoj i dūd augļus deļ cylvāku. Viņ jim bīžōk byutu jōaizadūmoj par tū, ka mudrajom īgrybom navajadzātu dūt valis, a jōsajam vysi spieceni, lai īvārōtu līgumu “tev nabyus” – nūplēst, sameit, nūpūsteit, aizsvīst, cytam dareit sōpi viņ kaidu piešku īdūmu deļ.
Vyss dzeivais zīd i plaukst, a nūlauztais – mierst. Nūveist puču sirsnenis ļaužu korstajōs dalnōs, pōrtryukst jūs augšonys prīca...
“Martānu” sātys saiminīka unuceite (jau tod, kod ni pošys sātys, ni cytu kōrmu tī vaira nabeja) iz babenis i dzeda sātys vītu aiznese Mīlesteibys kūceņa atlaseiti nu sova Viļānu dōrza.
Tai es te otkon atsagrīžu, īlaižu sakneitis atsapyutušajā zemē, īsadzeivōju i mudri, mudri sōču ceļōt iz vysom debešu pusem, meklejūt jaunus sovys pastōviešonys i byušonys atbaļsteitōjus. Dasagiunu pi kaidys veitūla, jauna ūseiša voi bierzeņa maikstenis, īleinu ari lozdys voi upiņu kryumeņā, nasmōdeju ari pa kaidam ežzīdis voi vengra (sorkonais plyuškūks) sausajam kōtam...
Bet vysvaira maņ pateik kōpt vacajā ūsī. Niu gon jis ir jau nūkaļts, vystik maņ tei ir vareiba tikt iz augšu, veitīs i dūt sovu zīdu smōrdu tim, kas tō nu vysys sirsnenis gaida.