Karš Ukrainā ir skāris daudzu Daugavpils ukraiņu radiniekus
Nadežda Stahovska vada Daugavpils ukraiņu kultūrizglītības biedrību “Mrija”, un karš Ukrainā ir skāris arī viņas radiniekus. Viņa “Vietējai Latgales Avīzei” uzsver, ka neviens negrib karu.
Kā uzņēmāt karu, kas Ukrainā sākās pirms nedēļas?
– Man Ukrainā dzīvo radinieki, tāpēc runāt ir smagi un sāpīgi. (Nadežda raud).
Kurā Ukrainas reģionā jūsu radi dzīvo?
– Mani radi dzīvo Dnepropetrovskas, Ivano Frankovskas, Ļvovas un Doņeckas apgabalos. Ir ļoti žēl visu cilvēku, sāp sirds par visiem. Nevaru saprast, kāpēc tā notika.
Vienkāršie mirstīgie cilvēki negrib karu, tā visdrīzāk varētu būt kāda sliktā politika.
Vai viņi nevēlas braukt uz Latviju?
– Kā viņi var atbraukt, ja kara dēļ viņi nevar izbraukt no pilsētām, ja pilsētās noteikta komandanta stunda no plkst.17.00 līdz nākamās dienas rīta astoņiem. Turklāt līdz valsts robežai ir vairāk nekā tūkstotis kilometru, un ar ko var aizbraukt līdz robežai, ja nav mašīnas, ja autobusi un lidmašīnas nekursē. Tie, kuri dzīvo pie robežas vai kuriem ir savs transports, tie gan var ātri aizbraukt. Manu radinieci ar diviem bērniem no Dneprodzeržinskas pilsētas uz laukiem izveda tēvs, brauca pa mazāk zināmiem ceļiem.
Tagad Ukrainā vīri ir iesaukti armijā, un viņi aizsargā savas pilsētas, arī sievas nebrauks projām, gaida, kad vīri atnāks mājās, lai nomazgātos, paēstu. Zvanīju radiniekiem un viņi teica – bet kas paliks Ukrainā, ja visi aizbrauks projām.
Lielākā daļa brauc projām ar cerību, ka atgriezīsies drīz...
– ... es saprotu, ka atgriezīsies, bet man radinieki saka, ka drīz Ukrainas armijai būs vajadzīgs sieviešu atbalsts, lai apkoptu ievainotos karavīrus. Viņi man tā arī saka, ka sievas ies palīgā saviem vīriem. Īstie patrioti paliek tur, Ukrainā, bet tie, kas ļoti baidās, brauc projām. Ja es tur dzīvotu, es nebrauktu projām. Es aizstāvētu Ukrainu, lai arī esmu vecs cilvēks.
Ko par karu saka citi ukraiņi Daugavpilī?
– Arī šodien, tāpat kā 2014. gadā, viedokļi ir dažādi. Es saku, ka katram ir tiesības brīvi domāt un brīvi runāt, ļauju izteikties katram. Ja es iebildīšu, tad pazaudēšu tos cilvēkus, kuri vēl ir palikuši biedrībā. Ir grūti, tāpēc ka daudziem radi dzīvo gan teritorijā, kas pieder Ukrainai, gan Donbasā.
Karš – tas ir ļaunums. Nav tāda cilvēka, kurš jums pateiks, ka karš – tas ir labs pasākums. Mēs taču arī pārdzīvojām tad, kad sākās Irākas vai Sīrijas karš.
Kā jūsu biedrība palīdz Ukrainas iedzīvotājiem?
– Mans darba stāžs ir 41 gads, bet pensija – 250 eiro, sakiet, lūdzu, kā es varu palīdzēt Ukrainas cilvēkiem ar šādu pensiju? Arī pārējie biedrības locekļi ir gados veci cilvēki, viņiem ir 70–80 gadi, bet jaunie nenāk. Biedrībā darbojas kādi 15–20 aktīvie biedri (pavisam reģistrēti 115 cilvēki). Mēs, vecie, atbraucām uz Daugavpili padomju laikos, un tās lielākoties ir jauktās ģimenes, bet bērni un mazbērni dzīvo Anglijā, Nīderlandē u.c. Mani bērni ir Latvijas patrioti, jo es uzskatu, ka ir jābūt tās zemes patriotam, kur tu esi dzimis. Turklāt bērni zina arī ukraiņu kultūru, ir ciemojušies pie vecmāmiņas Ukrainā. Viņi pārdzīvo par māsīcām un brālēniem, kuri dzīvo Ukrainā. Ja Ukrainā cilvēki dzīvotu laimīgi, tad arī mēs būtu laimīgi.
Varbūt jūsu biedrība rīkosiet kādu protesta akciju...
– Vai ar akcijām apturēsim karu? Pikets bija pagājušajā nedēļā, es tobrīd slimoju, taču cilvēkiem atdevu visus karogus, kas biedrībai ir. Vecmāmiņas zvana vai nāk uz biedrību, raud, prasa, kas notiek Ukrainā. Paldies Ukrainas vēstniecībai Latvijā, kas publicē visu aktuālāko informāciju, tostarp arī par palīdzību Ukrainas cilvēkiem.
Taču mēs varam palīdzēt, piezvanot un paužot savu atbalstu tuviniekiem, sakot, ka, ja viņi varēs atbraukt, tad mēs viņus uzņemsim jebkurā diennakts laikā. Tas ir iedarbīgi. Paldies mobilajam operatoram TELE2, kas ļauj sazināties ar Ukrainas radiniekiem par brīvu. Stāstām, lai ukraiņi brauc uz Latviju, palīdzēsim visiem. Mēs tepat biedrības telpās desmit cilvēkiem varam piedāvāt pagaidu naktsmītnes, kamēr viņiem atradīs normālu dzīvesvietu.