Mans draugs ir kaķis glīts,
Kura spalvu rotā baltais zīds.
Mīļš tas ir man,
Kad viņa dzirnaviņas skan.
Viņš mani uzklausa
Un manas domas nolasa,
Vakaros viņš nomierina,
Rītos laikus pamodina.
Viņš man vienmēr blakus tekā,
Bet nesaka man it nekā.
Vien savā valodā tas vārdus rod,
Kurus cilvēks nesaprot.
Kad tam nedarbi ir prātā,
Gribas ieslodzīt to krātā,
Un tomēr es to nedaru,
Jo redzu laimes uzvaru.
Cik labi, ka blakus drauga plecs,
Kas mūsdienās ir gana rets.
Par to, ka mūsu ceļi krustojās,
Pūciņ, mana sirds tev pasakās.
Agnese Puisāne (Rēzekne)
Avīze: