Mani sauc Leo. Jā, jā tieši tā – visi mani mājinieki sauc mani par Leo. Vispirms mani gribēja nosaukt par Bingo, bet tomēr Leo mājiniekiem un man patika vairāk.
Es esmu atbraucis no Jūrmalas. Mamma man ir malteze šķirnes dāma, bet tētis ir korgijs. Pa ausu galiem dzirdēju, ka mani atrada sludinājumos, jo mammas desmit gadus vecais dēls Ričards izlūdzās mani. Turklāt pirms tam viņš parakstīja zvērestu, ka pastaigāsies un rotaļāsies ar mani utt. Tā lūk!
Man ļoti patīk bērni, esmu gatavs staigāt, skriet visur pakaļ viņiem. Vienu dienu, gaidot bērnus pie baseina, es samērcējos un izvārtījos dubļos, tad bērnu mamma mani lika vannā. Neteikšu, ka man tas ļoti patika, bet bija ciešami. Tagad es jau zinu, ka pēc dubļu vannām būs tīra ūdens pelde. Un jā, ķepas pēc pastaigas man arī notīra. 
Naktīs es cenšos gulēt savā jaunajā, pūkainajā gultiņā, bet, kamēr bērnu mamma neredz, es ielienu pie Ričarda lielajā gultā. Tas gan ir kolosāli – izstiepties milzīgā gultā.
Kā jau visiem kucēniem, arī man patīk skriet, trakot, it sevišķi vakaros. Uzlēcu uz dīvāna. Graužu burkānus un gurķus. Man garšo viss, kas nav veselīgs, bet man to nedod, ja nu vienīgi man sanāk šo to nočiept. Mājinieki saka, ka man jāēd speciālā barība.
Man ir daudz visādu mantu, bet mīļākās ir tās, kuras atņēmu saimnieces astoņus mēnešus jaunajam mazdēlam.
Es jau protu atsaukties uz savu vārdiņu un saprotu komandu “pie manis”, un gaidu kādu kārumu par to. Esmu mazs suņuks, bet ar lielu sirdi, un esmu kļuvis par ģimenes lutekli.
Vita Pokšāne (Dvietes pagasts Sēlijā)