“Kaķis ienāca mūsu mājās 2015. gada Lieldienās kā mazs un nedrošs kamolītis. Vārdu Minka kaķim iedeva Ralfs, jo kaķis bija viņam domāta dzimšanas dienas dāvana. Lēmums par kaķīša pieņemšanu mums nāca pēc psihologa ieteikuma, proti, dzīvnieks palīdz bērnam iemācīties atbildības sajūtu, rūpes un socializēšanos. Nepagāja ne nedēļa, kad Minka bija iejutusies ģimenes locekles lomā un ieņēmusi savu īpašo “gaspažas” vietu.
Ik reizi, kad pārnākam mājās, Minka skrien mūs sagaidīt, pārbaudīt somu un maisiņu saturu. Somas, kastītes un maisiņi, arī grāmatas un papīra lapiņas ir viņas komforta zona. Ziemā mīļākā vieta dzīvoklī ir pie radiatoriem, vasarā Minka meklē tumšu un vēsu vietiņu, jo kažoks viņai nav no plānajiem, pūku slānis ir ne tikai viņas kažoka sastāvdaļa, bet arī pagultes segums, apģērba aksesuārs, ēdiena piedeva (Ak, vai!).
Minka ir mājas kaķis, lai gan ir bijuši gadījumi, kad viņa, pateicoties savai ziņkārībai un mūsu nolaidībai, ir nejauši “izkāpusi” pa piektā stāva logu. Divas reizes veiksmīgi atradām pāris dienu vai stundu laikā, bet bija arī viens traģisks gadījums, kad mūsu mīlule bija prom veselu mēnesi. Minkas meklēšanā bija iesaistīts viss mikrorajons – līmējām sludinājumus, apstaigājām pagrabus un visu kvartālu. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un zvanīja, atsaucoties uz sludinājumu, tomēr ik reizi mūs sagaidīja vilšanās. Tomēr, brīdī, kad mums zuda visas cerības un mēs jau morāli atvadījāmies no savas kaķenes, notika brīnums – Minka uzradās pie mājas, visticamāk, no kāda pagraba, novājējusi, netīra, izvārgusi, bet laimīga. Viņu atpazina mūsu kaimiņiene Ilona Podskočija un atnesa uz mūsu mājām. Esam Ilonai par to vēl joprojām bezgala pateicīgi. Es Minku pazinu tikai pēc plankumiņa uz degungala, jo viņa pati bija novārgusi līdz kaķēna izmēriem, kažoka netīrs, vārdu sakot, atpazīt mūsu Minku bija grūti. Nākamajā dienā Minka tika vesta uz veterināro klīniku pie daktera Andra Pastara. Viņš viņai “sašpricēja” antibiotikas, jo Minkai bija sācies plaušu karsonis, tāpat arī vitamīni un dažādas vakcīnas. Brīdī, kad dakteris Andris grasījās ievadīt viņai īpaši sāpīgu injekciju, viņš teica: “Tagad turiet kaķi stingri, jo viņai sāpēs un kaķis var mēģināt bēgt, skrāpēties un kost”. Bet – ak, vai! Es kaķi turu, dakteris laiž sāpīgās zāles muskulī, bet Minka – MURRĀ!!! Tas nozīmē, ka laimes sajūta par atkalsatikšanos un iepriekš izciestās mokas pārspēja “šprices” sāpes. Es vēl šodien to nevaru aizmirst.
Atlabšanas process bija ilgs, tomēr maz pamazām, līdz beidzot – pavisam, Minka atlaba un vairs nav ne miņas no bijušā. Bail iedomāties, ko kaķis pa prombūtnes mēnesi ir pārcietis. Kopš tās reizes kaķis un palodze mums ir tabu un sarkanais karodziņš paceļas. Jābūt uzmanīgākiem un jāparedz situācijas, kas var nodarīt pāri mājdzīvniekam.
Kas tad viņai šobrīd sagādā prieku? Ir trīs lietas, no kurām viņa “ģībst” – Ralfs, paēst un pagulēt. Ralfu Minka dievina. Kurš kuram ir saimnieks, viņas izpratnē, – tas nav zināms. Mēs pat smejamies, ka viņa mūs uztver kā savus bērnus. Vienreiz, kad Minkai bija piedzimuši kaķēni, viņa otrajā dienā abus savus bērnus pārnesa uz Ralfa gultu. Protams, atbildīgi būdami (jo mazos nejauši var satraumēt), aiznesām atpakaļ uz viņas kastīti. Un tā divas vai trīs reizes, līdz sapratām, ka nav vērts cīnīties. Tā mazie arī izauga Ralfa gultā. Mums ļoti, ļoti patika, kad Minkai atskrēja kaķēni. Bērns redz, kā mamma gādā par saviem bērniem, kā viņa viņus audzina, apmāca. Tas ir ne tikai pamācoši, bet arī ļoti jautri. Mēs bezgala skumstam pēc laikiem, kad mājās bija kaķu bariņš. Tomēr gadījums ar pazušanu uz mēnesi kaķenei radīja veselības problēmas. Minka vairs nevarēja palikt grūsna. Lai gan ļoti gribēja draudzēties ar runci. Tāpēc pieņēmām lēmumu par sterilizāciju. Tas, savukārt, radīja izmaiņas viņas vielmaiņā, un Minka sāka apvelties. Cenšamies viņu nelutināt ēdiena ziņā, un Minka savas domas par to mums izsaka, kožot kājā un metot ar ķepu. Visu var sarunāt. Vēl Minka Ralfu ārstē. Situācija, kad Minka iekārtojas Ralfam pie kakla, nozīmē to, ka ir klāt vīruss.
Otru tik mīlīgu, gādīgu un draudzīgu kaķi es nepazīstu.”
Līga Naglinska, Preiļi