“Agnus dei” jeb tulkojumā no latīņu valodas “Dieva jērs” – viens zināmākajiem kristietības simboliem, kas visplašākajā mērā ir simbols tam, ka jebkurām pārmaiņām ir sava cena – taisnprātīgs upuris, kas tiek atdots cēlas, kādas lielākas idejas vārdā. Kristietībā tas ir Jēzus Kristus, kas iet bojā par cilvēces grēkiem. Arī Latvijas tautas vēsturē tāda veida upuris nav svešs, par tādu bija lemts kļūt Preiļu pagasta Pelšos dzimušajam Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas šoferim Robertam Mūrniekam – 1991. gada janvāra barikāžu pirmajam upurim.
Roberts Mūrnieks piedzima 1952. gada 4. jūnijā Staņislava un Veronikas Mūrnieku ģimenē un bija jaunākais triju bērnu ģimenē. Otrā pasaules kara laikā jaunā Mūrnieku ģimene uz kādu laiku nonāca Vācijā – Staņislavs bija iesaukts leģionā, bet Veronika emigrēja, baidoties no iespējamām represijām. Atgriežoties Latvijā, ģimene apmetās Preiļu pagasta Pelšos. R. Mūrnieka tēvs strādāja kolhozā par grāmatvedi, bet māte aktīvi izmantoja emigrācijas laikā iegūto šūšanas prasmi. Mūrnieku ģimene bija visai turīga – uzcēla māju, izskoloja bērnus, bija pirmie, kuriem apkārtnē bija televizors.
Visi ģimenes bērni, ieskaitot Robertu, mācības uzsāka netālu esošajā Šaurupes 4-klasīgajā skolā. Ar skolas biedriem un kaimiņu bērniem Roberts Preiļupītē ķēra vēžus, dauzīja laptu un “kilunu” (spēle, kur pa bedrītēm dzenā bumbu). Mācības turpinājās Preiļu 1. vidusskolā, taču neilgi, jau pēc 5. klases pabeigšanas ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Tur R. Mūrnieks pabeidza Pārdaugavas 17. pamatskolu. Augstākās izglītības diploms tika iegūts toreizējā Rīgas politehniskā institūta Automehānikas fakultātē. Pēc tam sekoja dienests Padomju armijā Dobelē. No turienes Roberts nokļuva seržantu skolā, ieguva autovadītāja tiesības un uz visu mūžu “saslima” ar autovadītāja profesiju.
Pēc dabas Roberts bija kluss un mierīgs, ļoti izpalīdzīgs. Arī vēlāk ģimenes dzīvē viņš nekad neesot pacēlis balsi. Darba vietas izdotajā Roberta Mūrnieka raksturojumā ir lasāms šāds ieraksts: “Mūrnieks ir disciplinēts un izpalīdzīgs darbinieks. Dienesta pienākumus veic apzinīgi. Viņam uzticētā automašīna vienmēr ir labā tehniskā stāvoklī. Attiecībās ar darba biedriem ir pieklājīgs un taktisks, sadzīvē – pieticīgs.”
No malas skatoties, Mūrnieku ģimenes dzīve Rīgā noritēja ierasti un kāds pat teiktu – garlaicīgi, kā īstenam padomju pilsonim pienākas. Pēc dienesta armijā darbs Satiksmes ministrijā, 1976. gadā Roberts apprecējās un līdz pat liktenīgajai 1991. gada 16. janvāra pēcpusdienai strādāja turpat ministrijā par šoferi.
Varbūt šajā stāstā trūkst drāmas, strīdīgu dzīves izvēļu un emociju, bet varbūt tāds arī ir latviešu “tautas mūra ķieģelis” – līdzsvarots un savās emocijās savaldīgs, strādīgs, kluss un pieticīgs pilsonis.
Dienā kad R. Mūrnieks tika nogalināts, viņš, kā ierasti, bija pie auto stūres – uz Vecmīlgrāvja tiltu tika atvests Cēsu ATU ģenerāldirektors Andris Putniņš un satiksmes ministra palīgs Ivars Sarkans, kuru mērķis bija pārliecināties, kādā stāvoklī ir barikāžu smagā tehnika. Kad R. Mūrnieka vadītais mikroautobuss “Latvija” bija saņēmis pirmās lodes, viņš centās apgriezties un aizbraukt, taču kāda no omoniešu raidītajām lodēm ķēra vadītāju un bez vadības palikusī mašīna ietriecās stabā. Kad līdzbraucēji pieskrēja pie mašīnas, šofera durvis bija vaļā. Mūrnieka auss un kakls bija asinīs. Uz jautājumu: “Robert, kas ar tevi?” – viņš tikai klusi izdvesa: “Būs jau labi” un apklusa. Drīz atbrauca ātrā palīdzība un nogādāja Robertu Mūrnieku uz 1. pilsētas slimnīcu, kur pulksten 18.50 no šautas brūces galvā viņš nomira.
Liktenis, sagadīšanās vai arī liktenīga sagadīšanās – pamatojums katram no mums, kāpēc 1991. gada 16. janvārī Roberts Mūrnieks atradās tieši šajā vietā, var atšķirties, taču būtu naivi domāt, ka R. Mūrnieks neapzinājās situācijas bīstamību, tuvojoties OMON vienību pozīcijām. R. Mūrnieka nāve pārējiem janvāra barikāžu dalībniekiem kļuva par pirmo sarkano līniju – apziņas robežšķirtni tam, ka barikādēm ir jābeidzas ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Turpmākajās dienās vēl septiņi nogalinātie tikai vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka tautas prasība pēc neatkarības ir galīga un negrozāma.
Jau 17. janvārī LR Augstākā Padome izteica līdzjūtību R. Mūrnieka tuviniekiem un izveidoja komisiju viņa bēru organizēšanai. R. Mūrnieks tika apglabāts 19. janvārī Mārupes kapos (blakus tēvam), bēru ceremonija līdz kapiem izvērtās par īstu tautas demonstrācijas akciju, piedaloties daudziem tūkstošiem.
Atmiņās par Roberta Mūrnieka bēru dienu raksta novadnieks, kinorežisors Jānis Streičs: “Daudz runātāju. Sniegs, asaras, aizvainojums katra sirdī, dziļš, sāpīgs. Mēs viņu nepazinām. Bet zaudējums sāpēja, kā vistuvāko zemei atdodot.” Tālāk fragments no Jāņa Streiča runas kapos: “...apzināsimies arī to, ka nevainīgi izlietās asinis nevis slāpē, bet stiprina ticību un tāpēc caur Tevi, Robert, mēs šodien esam garā spēcīgāki nekā bijām. Jā, mums nav tanku un pret armijas tehniku mūsu pūliņi var likties smieklīgi. Mēs to zinām. Bet mums ir karstas sirdis, godīgas rokas, kuras radušas strādāt, ...un mums ir skaidras galvas ar domu par brīvību. Ja šīs skaidrības nebūtu, mēs nestāvētu Rīgas ielās uz barikādēm... Ar mums ir Dievs un šie spēki ir stiprāki par Alkšņa, Kuzmina un Jazova tankiem. Latvija, raugies un smel sev spēku no šī brīvības upura asinīm un apzinies, ka esi stipra.”
Rihards Sisojevs, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs