Jana Skrivļa-Čevere
Tāds dulls šis laiks. It kā joprojām turpina auļot – jau septembris! –, bet vienlaikus šķiet tāds viegli piebremzēt liekošs.
Patiesībā, dažkārt sajūtas ir kā biezā agra septembra rīta miglā – it kā virziens un mērķis ir kaut aptuveni zināms, tomēr neredzi stipri tālāk par degungalu vai izstieptu roku, un atliek vien paļauties uz savām sajūtām, pieredzi un paša izvēlētiem un par ticamiem atzītiem augstākiem spēkiem, ka aiz līkuma negaida strupceļš, krauja vai sumpurnis. Bet izvēles jau šajā gadījumā – dzīvošanā – īsti nav, jāiet ir, un tur jau katra paša ziņā, vai darīt to lēnītēm un prātīgi, vai aizžmiegt acis un doties uz priekšu straujā solī, apzinoties, ka var nākties paklupt aiz kādas saknes vai dabūt košas kļavas lapas pliķi sejā...