Zigna pirms diviem gadiem pie mums atnāca pati – siltā rudens dienā vienkārši piepeši uzradās zem avenēm, žēli ņaudot. Sākumā domājām, varbūt nomaldījusies, drīz dosies prom, tomēr kaķīte turpināja dzīvoties pa mūsu pagalmu – te zem kāda krūma, te – uz putnu būra, mūkot no mūsmāju un kaimiņu kaķiem, jau drīz nāca glausties pie kājām, un sapratām, ka viņa ir pavisam nopietni izvēlējusies mūs.
Lai viss būtu kā pieklājas, sarunājām vizīti pie vetārsta, kurš noteica, ka viņa varētu būt aptuveni pusgadu veca, sakārtoja visas lietas, kas kārtojamas, un pasē ierakstīja vārdu Zigna – tas ir vārds no paplašinātā vārdadienu kalendāra, kam svētki ir 11. septembrī – dienā, kas viņa ieradās mūsmājās. Parastajā kalendārā ierakstītās Signe un Signija, mūsuprāt, labāk piestāv cilvēkiem, nevis kaķiem.
Jau no sākuma bija skaidrs, ka kaķīte būs neliela auguma un smalka, un tā arī ir. Zigna ir dikti veikla kokos (un ne tikai) kāpēja, mīl medīt – par laimi ir gana koša un, vismaz līdz šim, nomedīti putniņi nav manīti (lai gan paņarkstēt, skatoties uz spārnotajiem kaitinātājiem caur logu, vai mēģināt noķert kādu zīlīti vai dzilnīti saulespuķē tas, protams, neliedz), vien mušas, peles un pa kādai ķirzakai, par ko gan dabū rājienu. 
Lai arī sākumā bažījāmies, kā būs sadzīvot ar tābrīža mājas saimnieku Rūdi, šobrīd attiecības ir samērā neitrālas, vien retu reizi sašņācas. Jāsaka, Zigna ir dikti tramīga, domājam, tas no tā savā vaļā dzīvošanas laika (kas to lai zina, ko kaķabērns piedzīvoja, līdz nonāca pie mums). Īsta brīvdomātāja – maza klēpī sēdēt negribēja nemaz, tagad jau ļaujas pa druskai tapt samīļota, lai gan, kā jau vēl jauns kaķis, mēdz aizrauties un aiz sajūsmas ieķerties glaudītājam rokā. Mīl gulēt gultas kājgalī, palīst zem segām vai grīdceliņa, bet pēdējā laikā, izskatās, ir izlēmusi, ka mans atpūtas krēsls ir viņas atpūtas krēsls, tāpēc, ja nu es iedomājos tajā apsēsties nelaikā, tad tik un tā nāk pagulēt “krēslā”. Un vēl viņa vienmēr iet līdzi, kad dodamies pastaigā un, skaļi ņaudot, aicina neiet pārāk tālu, pieskata, vai dārza (un citi) darbi tiek darīti kā nākas, un vienkārši mīl pienākot apsveicināties ar sirsnīgu ņaudienu.
Esam priecīgi, ka Zigna izvēlējās mūs. Viņa ir īsts prieka kamoliņš, kas murrā īpaši mīlīgi, spēlējas īpaši aizrautīgi un ar kuru nekad nav garlaicīgi.
Jana Skrivļa-Čevere (Preiļu pagasts)