Kas jāzina, uzsākot trušu audzēšanu? Pirmkārt, jānoskaidro, kāds būs trušu audzēšanas mērķis – mīļdzīvnieks (pamatā tie ir pundurtruši), hobija nodarbošanās, audzēšana savam patēriņam vai komerciālā audzēšana.
Atkarībā no tā, kas būs galvenais produkcijas veids, komerciālo audzēšanu varam iedalīt: vaislas materiāla audzēšana, gaļas virziens, kažokādu virziens un dūnvilnas ražošana. No tā būs atkarīgs ēdināšanas un turēšanas veids, atražošanas intensitāte, piemēroto šķirņu izvēle utt.
Latvijā visbiežāk truši tiek audzēti, ja tā var teikt, “kombinētām vajadzībām” – gan hobijs, gan gaļas ražošana, gan vaislas trušu audzēšana (iestājoties biedrībā, tiek nodrošināta pieeja datorizētai datu ievadei, zootehnisko sertifikātu vai izcelsmes apliecinājuma dokumentu izsniegšanai trušu pircējiem, protams, trušu uzskaite – numuru tetovēšana).
Primitīvos trušu turēšanas apstākļos ir liels darba patēriņš, tādēļ komerciālā ražošanā viss jāvirza uz to, lai būtu ērti rūpnieciski sprosti no cinkota režģa, ērts aprīkojums – bunkurveida barotavas, mehanizēta granulu izdale, mēslu izvākšana, automatizēta ūdens padeve.
Jo lielāka ir ferma, jo barības devā lielāks īpatsvars jāieņem pilnvērtīgai granulētai barībai. Pārejot uz trušu ēdināšanu ar granulām, strauji pieaug dzīvnieku produktivitāte, samazinās darba patēriņš uz produkcijas vienību, samazinās barības zudumi, piemēram, dodot atsevišķi sienu, zaudējumi var sasniegt 40 % no trušiem iedotā daudzuma.
Latvijā trušu labturības prasības nav izstrādātas, tāpēc garaušu audzēšanā vadās pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr. 5 “Lauksaimniecības dzīvnieku vispārīgās labturības prasības”.
Apskatīsim šo prasību dažus punktus. Dzīvniekus tur lauksaimniecības mērķiem, ja pēc to genotipa (organisma iedzimtības faktoru kopuma) vai fenotipa (organisma ārējo un iekšējo struktūru un funkciju vai pazīmju un īpašību kopuma) šāda dzīvnieku turēšana nekaitē to veselībai un labsajūtai. Lauksaimniecības dzīvniekus noteiktos laika intervālos baro ar to vecumam, sugai un fizioloģiskajām vajadzībām atbilstošu pilnvērtīgu barību un nodrošina piekļuvi svaigam ūdenim. Dzīvnieku barība un ūdens nesatur vielas un priekšmetus, kas dzīvniekam var izraisīt ciešanas vai savainojumus. Lauksaimniecības dzīvniekiem nodrošina to sugai, fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām nepieciešamo fizisko aktivitāti. Ja dzīvnieks atrodas norobežotā aizgaldā, dzīvniekam nodrošina pietiekami daudz vietas, lai tas varētu kustēties atbilstoši savām fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām un negūtu traumas. Lauksaimniecības dzīvniekus, kas tiek turēti āra apstākļos, aizsargā no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un plēsējiem, kā arī nepieļauj draudus to veselībai un dzīvībai. Novietnes, aplokus, aizgaldus un aprīkojumu izgatavo no materiāliem, kas nekaitē dzīvnieka veselībai; ir tīrāmi un dezinficējami.
Tātad šos noteikumus ir diezgan viegli ievērot. Par trušu sprostu lielumu nekas nav norādīts, ir jāvadās pēc tā, lai trusis varētu pietiekami pārvietoties pa saviem apartamentiem. Parasti ir pieņemts, ka vidēji lielo šķirņu trusim pietiek ar 0,5 m2 grīdas laukuma, bet milžu šķirnēm vajag 1,2–1,5 m2. Eiropas trušu turēšanas prasības pieļauj mazākus sprostus.
Turot trušus ārā sprostos, ir jāzina, ja temperatūra ir +40 ºC, trusis var nobeigties no karstuma dūriena, bet ja ir -30–40 ºC, trusis nosalst. Tādēļ karstajās dienās sprostus balsina un virsū liek zāli, koku zarus, salmus, bet ziemas laikā sprostos liek daudz salmu vai siena, nepieļauj caurvēju, durtiņas nosedz ar biezu audumu.
Šādos apstākļos nav iespējams nodrošināt trušu veiksmīgu atražošanu cauru gadu. Tādēļ iesaku dzīvniekus turēt telpās – šēdos (speciālas konstrukcijas šķūņi) vai kapitālās celtnēs (kūtis, fermas).
Nodrošinot labus turēšanas un ēdināšanas apstākļus, varēsim sasniegt augstu trušu produktivitāti.
Dzintars Rancāns, lopkopības pārraugs
Foto no Dzintara Rancāna personīgā arhīva