Sofija Klaucāne arī simts gados uzdzied jestru meldiņu

15. aprīlī Līksnas pagasta iedzīvotājai Sofijai Klaucānei apritēja 100 gadi. Lielajā jubilejā viņu sveica tuvi cilvēki, radi un kaimiņi. Stipru veselību sirmgalvei vēlēja Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts, Sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova un Līksnas apvienības pārvaldes vadītāja Ingūna Novicka. Jubilāre saņēma apsveikumu arī no Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča.
Sofija Klaucāne dzimusi 1926. gada 15. aprīlī triju bērnu ģimenē. Mācības uzsākusi sešu gadu vecumā Tiltu skolā, bet 5. klasi pabeigusi Līksnas skolā un tad mācības pārtraukusi. Sofijai jau kopš bērnības paticis dziedāt. Viņai atmiņā glabājas 1940. gada Dziesmu svētki Stropu estrādē, kurus kopā ar mammu apmeklējušas kā klausītājas. Kad koris nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!” un vēl dažas dziesmas, svētki tikuši pārtraukti. Sākumā neviens nav sapratis, kas notiek, bet vēlāk nāca klajā informācija, ka Rīgā ienākuši padomju tanki. Visi svētku dalībnieki centās ātrāk tikt mājās.
Kara laikā viņu mājās patvērumu raduši bēgļi no Daugavpils, vismaz 24 cilvēki. 1942. gadā, strādājot Daugavpilī bērnu bāreņu patversmē, Sofija inficējusies ar tīfu. Viņa atminas, ka šajā patversmē galvenokārt bija zēni. Vietējais ārsts nepareizi noteicis diagnozi, un viņa nedēļu nogulējusi mājās. Kad stāvoklis kļuva ļoti smags, vecāki nolēma vest meitu uz slimnīcu Daugavpilī. Braucot zirga pajūgā garām Līksnas baznīcai, māte teikusi, ka meita baznīcu laikam vairs neredzēs. Nonākusi pilsētā, Sofija dzirdējusi vecāku sarunas ar ārstiem, iekams zaudējusi samaņu. Vēlāk pamodusies lielā palātā, kur antisanitāros apstākļos ārstēja tīfa slimniekus. Dievs bija lēmis Sofijai brīnumainā kārtā izveseļoties.
Pēc kara Sofija strādāja krejotavā, darbs bija ļoti smags, bet samaksa par to bijusi smieklīgi maza. Iedzīvotājiem bija piespiedu kārtā jānodod piens, bet, ja nebija piena, tad tauki. Pienu veda pārstrādei uz Kalupi. Kad sāka pārstrādāt kolhoza pienu, Sofijai nācās ar rokas separatoru pārstrādāt vismaz tonnu.
1947. gadā Sofija apprecējās ar muzikantu Antonu, kāzas bijušas ļoti pieticīgas. Jaunais pāris dzīvoja Munciškos, tad nopirkuši savu māju, bet vēlāk pārcēlušies uz tēva mājām. Tā kā vīrs bija muzikants, viņu mājās vienmēr skanēja mūzika.
Sofijas kundzes dzīve vienmēr bija savijusies ar baznīcu un kori. Jaunībā viņa bija Nīcgales draudzes locekle un katru svētdienu mērojusi ceļu uz baznīcu. Reiz ceļā no baznīcas, 1949. gada 25. martā, viņa uz ceļa satikusi vairākas kravas automašīnas, pilnas ar cilvēkiem. Mājās vīrs pastāstījis, ka šos cilvēkus aizved nezināmā virzienā.
Vēlāk Sofija kļuva par Līksnas draudzes locekli un visu dzīvi ir saistījusi ar baznīcu un dziedāšanu. Nācies dziedāt arī neskaitāmās bērēs. Ar kori piedalījusies Dziesmu svētkos Rīgā, ilgus gadus dziedājusi Līksnas sieviešu vokālajā ansamblī.
Lai arī gadu nasta jau liela, Sofijas kundze joprojām ir ņipra un enerģiska. Diemžēl vienīgais dēls jau mūžībā, taču sirmgalvei spēku dod vedeklas un tuvu cilvēku rūpes, kā arī ticība Dievam. Viņai prieku sagādā trīs mazbērni un divas mazmazmeitiņas. Sofijas kundzes atmiņu stāsts ir iekļauts 2017. gada izdotajā grāmatā “Līksniešu atmiņu stāsti”.