Redakcijas ievads. Pagājušā gada 7. novembrī laikrakstā publicējām interviju ar vēstures zinātņu maģistru Rihardu Sisojevu. Cita starpā viņš pastāstīja, ka kopā ar savu vecomāti Valēriju veido dokumentālu amatierfilmu par savas dzimtas vietu Kastīri (Preiļu novadā). Ideja interesanta un mūspusē, šķiet, īstenota pirmo reizi. Pagājuši tikai pāris mēneši, darbs pie filmas pabeigts, tā atrādīta vietējiem skatītājiem, bet pārējiem interesentiem pieejama YouTube. Šoreiz Rihards dalās ar jums, lasītāji, iespaidos un pārdomās par filmas tapšanu, kas, cerams, kādam citam dos stimulu dziļāk papētīt arī savas dzimtās vietas vēsturi.
Starp rindām – dzīvē šī vārda nozīmei rodam visdažādāko pielietojumu un skaidrojumu. Tā tiešā veidā apzīmējam tukšo vietu starp teksta rindām – rindkopā izniekotu, pazaudētu laukumu bez informācijas, kas tajā pašā laikā ļauj vārdiem iegūt izšķiramu skanējumu un jēgu. Tāpat saucam arī neizteiktu domu vai to kopumu, kas praksē kalpojis kā augsne izteiktajam, materializētajam. Šis vārdu savienojums līdzinās okeānā dreifējošam aisbergam, skaidri vizualizējot situāciju, kur redzamais ir tikai maza daļa no zem ūdeņiem palikušā ledus milža.
Nupat, prezentējot manis veidoto filmu “Kastīres muiža: atklājot zudušo”, izteikti jūtu šo “starp rindu” stāvokli, kur skatītāju vērtējumam esmu nodevis koncentrētu sava darba ekstraktu, kamēr starprindē pazuda daudzas ar filmas uzņemšanu saistītās detaļas. To vidū ir gan filozofiskas domu šķautnes, skarot domas par laiku, mantojumu, sabiedrības izglītošanu un vēstures lomu kopumā, gan arī tehniski izaicinājumi, kur katra atrisinājums ir noteicis filmas gala versiju, un visbeidzot klaji humora brīži, kuriem par laimi arī bija lemts būt šajā darbā.
Nereti pasaules kinematogrāfa klasikām vēlāk tiek izdotas paplašinātās filmu versijas, kamēr ap tām jau ir izaudzis visdažādāko stāstu mākonis par to, kā bija sākotnēji plānots, iecerēts un kas galu galā sanācis. Protams, manai filmai līdz klasikas plauktam vēl neizmērojams ceļš ejams, taču man kā tās veidotājam, bez šaubām, ir daudz stāstāmā, kura pietiktu pat 1001 nakts pasakām.
Par filmas kurioziem
Jāsāk ar to, ka aizkadrā palikušās lietas ir visnotaļ specifiskas. Tās ir nozīmīgas filmas veidošanā iesaistītajiem, jo saistās ar paša mocībām un frustrācijām, kurām brīvprātīgi nācās iet cauri, uzņemot filmu. Taču varbūt arī citiem, to uzzinot, lūpu kaktiņā uzplauks viegls smaids.
Filma sākas ar Kastīres ciema panorāmu, filmētu no auto salona. Man ir autovadītāja apliecība, vecmammai nav. Filmēt pašam caur braucošas automašīnas stiklu, pirmkārt, nav īpaši droši, otrkārt, vasarā tas reti ir kristāltīrs, tāpēc nācās vērt vaļā mašīnas logu un stumt tajā vecmammu ar uz selfiju mieta uzmontētu telefonu, lai filmē. Vecmamma ar nāvīgu tvērienu turēja aparatūru, bet es paralēli lūdzu Dievu, lai izdodas kadrs un lai kādā brīdī šī “konstrukcija” neizkrīt ārā pa mašīnas logu, jo tās būtu beigas ne tikai filmas idejai, bet arī manam vienīgajam telefonam.
Šurpu turpu braukājot, nebija ilgi jāgaida, līdz vietējie mūs pamanīja. Dažas dienas vēlāk mammai zvanīja ciemata paziņas, jautājot: “Kas tas īsti bija? Ko tur Rihards ar vecmammu darīja?” Pat nezinu, vai mammas atbilde “Filmēja filmu!” pietiekami izskaidroja šo dīvaino ainu.
Otrā epizode, kuru redzot katru reizi uzsmaidu, ir saistīta ar ceļu uz Kastīres dižozola vietu, kad vecmamma sāk dziedāt “Uz kalna stāv vientulis ozols” dzejas rindas. Filmai apzināti netika veidots pierakstīts, iepriekš noteikts scenārijs. Vēlējos skatītājam nodot viegluma un nepiespiestas klātesamības sajūtu – līdzīgu tai, ko izjūtu pats, pastaigā sarunājoties ar vecmammu par mums tik labi zināmo apkārtni. Taču tas nenozīmē, ka tuvāko ainu filmēšanas process netika tehniski aprunāts un apdomāts.
Plānojot šo epizodi, vecmamma izteica vēlmi nodziedāt šo dziesmu, esot pie Kastīres dižozola. Nešauboties viņas vokālajās dotībās, es noraidīju šo ideju, argumentējot, ka vēsturiskā autentiskuma ziņā šī detaļa īsti nebūs iederīga, jo nav dzirdēts nekas, kas apstiprinātu šādas epizodes patiesumu un vēsturisko esību. Vecmamma piekrita nedziedāt, taču notiekošais pie ieslēgtas kameras ir teicēja pārziņā un ārpus kadra norunas paliek ārpus kadra. Tamdēļ arī brīdī, kad vecmamma sāk dziedāt, es nodevīgi sāku smaidīt, apzinoties, ka viņai tomēr ir izdevies īstenot savu sākotnējo plānu. Un labi, ka tā, jo filmas gala versijā to redzu kā emocionālu un siltu epizodi. Vēl viens apliecinājums tam, ka dzīvē visskaistākais mēdz notikt brīžos, kad lietas nenorit pēc iepriekš paredzētā.
Trešā epizode, kas man atkal un atkal liek pasmaidīt ar saldskābu atmiņu piegaršu, ir saistīta ar filmas noslēdzošo interviju ar vecmammu – jo īpaši tāpēc, ka tā bija jau otrā mūsu saruna. Pirmais mēģinājums bija krietni garāks un arī detaļām bagātāks, taču tika atmests izbojātā skaņu celiņa dēļ. Abi intervijas ieraksti notika pievakarē, mājas pagalmā esošajā lapenē, taču pirmajā mēģinājumā tālāk no mums tētis gatavojās savam zvejas vakaram.
Intervijas laikā tētim iezvanījās telefons, un paralēli mūsu ierakstam izvērtās gara un skaļa saruna par zvejas plāniem, protams, iestarpinot arī kādu “smagāku” vīru sarunas vārdu. Telefona mikrofons – iekārta, kas man likās vāja un nespējīga – šoreiz nodevīgi notvēra katru apkārtējo skaņu. Par laimi, vēlāk arī pati vecmamma vēlējās pārrakstīt interviju uz lakoniskāku un pārdomātāku versiju, kas tad arī tika izmantota filmā. Nekas – šī intervijas pirmā versija paliks ģimenes arhīvā.
Par tehniskajiem izaicinājumiem
Nav noslēpums, ka filmas uzņemšana ir radošs process, bet gala versija – kompromiss starp režisora vīziju un tehniskajām iespējām. Mana filma nav izņēmums un pierāda šo tēzi pilnā apmērā. “Uz papīra” filmu redzēju kā laisku pastaigu ar vecmammu pa muižas vēsturiskajām vietām, kadrā sarunājoties un apspriežot redzamo. Taču jau pirmajos kadros, novērtējot iegūstamo skaņu un attēlu, sapratu, ka tas gandrīz nebūs iespējams.
Konkrētajā lokācijā nereti pārvietojāmies, ieinteresējāmies par dažādām lietām, kamēr mikrofons bija tikai telefonā – dzenoties pēc iedomātā kadra, varēju zaudēt stāstījumu, vai otrādi. Tādēļ tikai dažās vietās kadrā sanāca būt blakus, kā tas bija sākumā ieplānots, bet pārējā laikā nācās turēties cieši pie vecmammas, riskējot zaudēt skaņu kopumā.
Ar citām tehniskajām grūtībām saskāros jau uzņemtā materiāla montāžas laikā. Iepriekš, izvēloties starp foto un video, vienmēr devu priekšroku foto, kur neesi tik stingri mirkļa ierobežots – ir laiks piemeklēt vēlamo gaismu, kadra rakursu utt. Nemaz nerunājot par montāžas darbu, kura būtība, lai arī saprotama, nekad nelikās pietiekami interesanta, lai tajā iedziļinātos, meklētu piemērotākos vizuālās izteiksmes līdzekļus un galu galā mācītos visdažādākos montāžas niķus un stiķus.
Te biju nonācis paša radītā slazdā – uzņemtais materiāls bija jāpārveido filmā, bet izpratne par to bija minimāla. Ar pašdisciplinējošu apņemšanos “vismaz 30 minūtes dienā” viss arī sākās, bet beidzās uz 145 darba stundu robežas (skaidri zinu stundu skaitu, jo minimālā laika nogriežņa piefiksēšana motivēja neaizbēgt no šī darbiņa ikdienā). Šo stundu laikā gan mācījos montāžas pamatus, lai realizētu iedomāto filmas vīziju, gan arī veicu vēsturiskās izpētes darbu – pārbaudīju un precizēju faktus, vecmammas teikto filmā, kā arī apstrādāju nepieciešamos audio, video un foto failus.
Filmas ievads – iebraukšana Kastīres ciematā – tika pārveidots septiņas reizes, ne vien paralēli domājot par saturu, bet arī to izpildot visdažādākajos video redaktoros. Atkarībā no izvēlētā video redaktora būtiski atšķīrās pieejamie līdzekļi – kadru pāreju efekti, maksas un bezmaksas rīki, kā arī tehniskās iespējas, ko redaktors ļauj darīt ar izvēlēto skaņas vai video celiņu.
Apzinājos, ka vienkāršajos redaktoros ne viss no iedomātā būs realizējams, kamēr izvēles kārts otrā galā bija nepieciešamie rīki izpildījuma brīvībai, tāpat arī liela sarežģītība vai ļoti augsta programmas iegādes maksa. Visbeidzot, mēģinājumu un kļūdu procesa rezultātā atradu nosacīti bezmaksas video redaktoru DaVinci Resolve (tulk. DaVinči Risinājums) un pašmācības ceļā sāku to apgūt.
Varu palepoties, ka arī mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) palīdzība filmas laikā tika izmantota. Tā konkrēti attiecas uz divām 1986. gadā uzņemtajām Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma fotogrāfijām ar Kastīres muižas staļļa un veikala ēku. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ šo fotogrāfiju oriģināli ir ļoti izbalējuši, bet manas digitālās restaurācijas prasmes ir visai ierobežotas. Tāpēc, ņemot talkā MI spējas, izdevās atjaunot filmai izvēlētās, bet bojātās fotogrāfijas.
Te es būtiski saīsinu atjaunošanas procesa izklāstu – ja satiekat mani personīgi, droši jautājiet. Labprāt padalīšos ar šo mokpilno riņķa danča saturu.
Kāpēc šī filma?
Kā jebkura upe sākas ar mazu strautiņu augstu kalnos, tā arī šīs filmas radīšanas ideja ir krājusies manī daudzu gadu garumā. Bez šaubām, tās pamatā ir gan manas ģimenes vēsture, audzināšana un vērtības, gan arī mana profesionālā puse un gūtā dzīves pieredze. Taču, ja būt pilnībā godīgam pret sevi un tevi, lasītāj, filmas rašanās idejas pamatā ir mazi, ļoti praktiski nodomi, kuri procesa laikā ar sniega bumbas efektu ir audzējuši savu masu, rodot jaunas virsidejas.
Kā teic “Mūžīgā grāmata” – sākumā bija vārds. Manā gadījumā tie bija vārdi, kas jau no agras bērnības vēstīja par šo vietu, tās vēsturi un notikumiem tepat. Pēc tam nāca profesionālās zināšanas, kas kā jauns lēcu komplekts ļāva bērnības stāstus ieraudzīt citā gaismā – vēstures notikumu kontekstā. Vēlāk, jau muzeja darba laikos, nāca praktiska atziņa: atmiņas un stāsti par piedzīvoto ir lemti zudībai, ja netiek pierakstīti vai citādā veidā iemūžināti – cilvēka atmiņa ir trausls un īslaicīgs informācijas nesējs. Visbeidzot savā darba ētikā vados pēc principa, ka paveiktajam darbam jābūt ne tikai par gandarījuma avotu tā veicējam, bet arī jārada vērtība apkārtējiem – tam ir jāizglīto, jāpalīdz vai citādā veidā jābūt noderīgam citiem.
Vēlme iemūžināt vecmammas zināšanas par mūsu ciemata apkārtni un klusa cerība, ka vismaz viens Kastīres iedzīvotājs vai kāds, kam šī vieta ir pazīstama, atklās ko jaunu, bija tas spēks, kas lika savu brīvo laiku veltīt šim darbiņam. Tikai filmēšanas procesā kļuva skaidrs, ka šī filma ne vien izgaismo vietas vēsturi, bet arī izstāsta šeit dzīvojošo cilvēku dzīves – viņu pieredzi, pārdzīvoto, kur arī manas ģimenes vēsture ir daļa no šī stāsta.
Neatkarīgi no tā, vai jau ir sanācis noskatīties filmu vai arī tas ir tikai plānos, priecāšos, ja šis stāsts ļāva jums uz filmu paraudzīties nedaudz plašāk.
P.s. Filmu var atrast platformā YouTube, meklētājā ierakstot filmas nosaukumu, kamēr šis raksts ir daļa no plānotās minisērijas “Starp rindām…”, kur sniegšu paplašinātus vēsturiskos paskaidrojumus filmas epizodēm, tāpat kā padalīšos ar versijām par vēl neatbildētajiem jautājumiem.
Teksts un foto: Rihards Sisojevs, vēsturnieks
Foto - Kastīres muižas ēka (Kungu māja) 20. gs. 20. gadi.