Novembrī Vanagos savus 50 kopdzīves zelta gadus svinēja Janīna un Ernests Praņevski. Viņu aktīvais darba mūžs aizritējis Preiļu rajonā, vēlāk Vārkavas novadā, bet pēdējos gados Preiļu novadā – Upmalas pagasta Vanagos.
Janīnas darba gaitas kā skolotājai sākās 1972. gadā Vanagu pamatskolā, tur viņa darbojusies līdz pat 2012. gadam, kad skola tika slēgta, turklāt 27 darba gadi pavadīti skolas direktores amatā. Janīnai vienmēr piemitis īpašs talants uzturēt atbalstošu, saticīgu un koleģiālu atmosfēru gan skolotāju, gan tehnisko darbinieku vidū. Skola viņas vadībā bijusi kā liela ģimene. Arī meitas Zane un Laine atceras, ka bērnībā skola viņām bijusi kā otrās mājas. Šobrīd Janīna Vanagos turpina darbu kā IAC “Vanagi” un Vanagu bibliotēkas vadītāja.
Ernests pēc dienesta armijā sāka darbu kolhozā un vēlāk novadā – kā piena mašīnas un citu transportlīdzekļu šoferis. Vārkavas novada pašdarbības kolektīvi joprojām atceras Ernestu kā izpalīdzīgu, laipnu un gādīgu šoferi, kurš veda uz Dziesmu svētkiem un dažādiem citiem pasākumiem.
Kāzu stāstu atceras vēl šodien
Jaunie nolēma dibināt ģimeni un salaulājās 1975. gada 22. novembrī. Tomēr dienu iepriekš ceļi bijuši tik dubļaini, ka Ernests sarunājis UAZ-469 (tautā saukto Bobiku), lai vispār varētu tikt līdz Preiļu rajona dzimtsarakstu nodaļai. Par laimi, 22. novembra rītā noticis īsts brīnums – viss bija uzsalis, un kāzas varēja notikt bez aizķeršanās.
Kā jau Latgalē – kāzas svinētas četras dienas, uz abiem galiem. Pirmā puse norisinājās Janīnas dzimtajās mājās Kažos (Sondoru ciema padome, Rauniešu ciema padome, vēlāk Sutru pagasts). 46 m² istabā pie galdiem mīlīgi sasēduši 100 viesi, bet dejām atvēlēta vēl mazāka telpa. Muzicējis Jānis Grandāns ar puišiem – akordeons, trompete un bungas skanējušas līdz pat rītam. Viesi izguldināti kaimiņu mājās – nevis uz matračiem, bet uz istabā sanesta siena. Līgavas pusē strādājušas divas saimnieces, līgavaiņa – trīs, ēdienus gatavojot veselas trīs dienas. Otrā kāzu puse notika Divklē (Daugavpils apriņķa Vārkavas pagastā, Rožupes ciema padomē, Rauniešu ciema padomē, vēlāk Upmalas ciema padomē). Tur svinētas trešā un ceturtā kāzu diena.
Vēl joprojām varbūt kāds atceras seno tradīciju – “pogosta mešonu”. Janīna un Ernests bija šīs tradīcijas liecinieki: jaunais pāris ticis nosēdināts galda galā, un viesi, ar līgavaiņa vecākiem priekšgalā, nākuši ar dāvanām un naudu.
Starp dāvanām bijis arī kāds kuriozs – pūrā saņemts 21 pulkstenis: gan galda, gan sienas.
Ģimene – lielākais bagātības avots
Janīna un Ernests savos saticīgajos 50 gados izaudzinājuši trīs bērnus – Zani, Laini un Ervīnu. Visi bērni jau izveidojuši savas ģimenes, un pāris var lepoties ar septiņiem mazbērniem.
Bērni par saviem vecākiem saka: “Mamma un tētis joprojām ir mūsu Ķīnas mūris, mūsu mīlestības sala. Pie viņiem mēs vienmēr varam vērsties pēc padoma, palīdzības un laba vārda. Un šodien to pašu piedzīvo arī mazbērni. Mūsdienās tā ir nenovērtējama veiksme – nodzīvot kopā tik daudzus gadus mīlestībā, cieņā un saticībā. Kolēģi, radi un draugi piekritīs: Janīna un Ernests vienmēr ir bijuši cilvēki, kas dalās savā labestībā, izpalīdzībā un dzīvespriekā. Pozitīvs skats uz dzīvi, aktīvs dzīvesveids, viesmīlība, darba spars un cieņa pret līdzcilvēkiem ir īpašības, kas viņus raksturo vislabāk.”
Arī savā svētku reizē viņi vēlas dāvāt prieku citiem – piedāvājot uzdāvināt savu lielo ģimenes egli kādai organizācijai vai svētku rīkotājiem Ziemassvētku rotāšanai. Egle jau izaugusi tik liela, ka lampiņu virtenes grūti aizvīt līdz galotnei. To var aplūkot un pieteikt Vanagos (tālr. 29397746).
Praņevsku zelta pāra bērni ar ģimenēm