Rufis ienāca mūsu ģimenē pirms pusotra gada četru mēnešu vecumā no Augšdaugavas novada patversmes “Otrā māja”.
Suņa pieņemšana ģimenē bija ļoti ilgi un pamatīgi izsvērts lēmums. Izpētījām visas Latvijā pieejamās suņu šķirnes, jo bija zināmas prasības, kurām sunim būtu jāatbilst. Jau bijām iestājušies rindā audzētavā uz noteiktas šķirnes kucēnu.
BET – rinda bija gara, un pa to laiku sanāca tikšanās ar noklīdušu sunenīti,
kam devām pagaidu mājas, un sapratām, ka patiesībā tam nav jābūt šķirnes sunim, lai atbilstu mūsu prasībām.
Sākām sekot līdzi dzīvnieku patversmju informācijai, kamēr nonācām līdz Augšdaugavas novada patversmes “Otrā māja” mājaslapā ievietotajai
informācijai par vienu konkrētu suni. Sazvanījāmies ar patversmes darbinieci, un viņa, uzzinot mūsu sadzīves apstākļus, profesionāli novirzīja no noskatītā
pieaugušā suņa uz kucēnu.
Iepazīšanās brauciens bija arī mājās vešanas brauciens. Kucēnu nosaucām par Rufusu jeb Rufi. Neoficiāli tiek dēvēts arī par Kanisteru (atvasinājums no “kanisterapija”, jo viena no viņa funkcijām ir uzlabot mūsu ģimenes kopējo emocionālo stāvokli).
Rufis ir normāls, jauneklīgs suns. Mīl visus cilvēkus, jo īpaši dievina ciemiņus. Viņa labākais draugs ir mūsu jaunākais dēls, un reizēm šķiet, ka arī pats, līdzīgi kā Pinokio, gribētu būt “īsts zēns”, tāpēc ļoti pārdzīvo, ja puiši nepaņem savā kompānijā.
Kā jau garkājains atlēts, Rufis dievina izskriešanos laukos. Par delikatesi uzskata maijvaboļu kāpurus, tāpēc, meklēdams šos kārumus, zālājā rok mazas bedrītes. Un, protams, aktivitāšu sarakstā arī gulēšana gultā vai saulītē uz terases.
Secinājām, ka mūsu ģimenei ideāls ir šī bezšķirnes suņa Rufa CV.
Ilona Vilcāne (Preiļi)