“Lucky mūsu mājās parādījās pēc kāmīša nāves. Es apsolīju vecākajai meitai, ka nopirkšu trusi. Gribēju viņai to uzdāvināt kā dzimšanas dienas dāvanu, taču notika nepatīkams incidents. Nolēmu pirkt trusi pie fermera, bet diemžēl tas bija slims, tāpēc dāvanu uzdāvinājām apmēram pēc mēneša, nopirktu jau veikalā, lai vairs nebūtu nekādu pārsteigumu. Veikalā tas bija pēdējais trusis, tāpēc mana meita viņu nosauca par Lucky, it kā viņš būtu laimīgs, ka viņam ir paveicies, jo viņš nokļuva pie mums.
Lucky ļoti patīk spēlēties ar bumbu, rakties smiltīs, tāpēc bērni, dodoties pastaigā. vienmēr viņu nes uz smilšu kasti. Trusis ļoti labi jūtas cilvēka rokās, patīk, ka viņu glāsta, un tādos brīžos viņš no prieka griež zobus.
Lucky ir sabiedrisks, laipns, atsaucas uz savu vārdu, ļoti gudrs. Ja viņam kaut ko vajag, viņš trokšņo (truši ikdienā ir klusi dzīvnieki), lai piesaistītu uzmanību. Kad esam laukos un kad debesīs ir plēsīgs putns, mūsu mīlulis vienmēr slēpjas zem mašīnas vai krūmos. Trusim ļoti garšo pienenes neierobežotā daudzumā, un viss, kas trušiem garšo, arī ar lielu apetīti grauž seleriju. Bērni Lucky ļoti mīl, arī viņš ar viņiem draudzējas.”
Aleksejs Petrovs (Daugavpils)