Mikijs ir suns. Parasts krancis, mājas sargs. Par viņu izlasīju sludinājumā “Vietējā Latgales Avīzē” un tūlīt pat zvanīju uz norādīto numuru, jo tobrīd bijām nolēmuši, ka vajag jaunu mājas sargu. Mūsu vecais suns kļuva pavisam nedzirdīgs un rēja tikai tad, ja ieraudzīja svešinieku, citādi nereaģēja. Tomēr viņš bija ļoti gudrs. Tāpēc domājām, ka abi varētu sadraudzēties un jaunais suns nejustos vientuļš svešā vietā. Tā nosprieduši, tūlīt pat braucām pēc jaunā suņa.
Mājas, kurās dzīvoja suņuks, izrādījās, bija tepat – kaimiņos, un mēs ar mazmeitu, paņēmušas grozu, aizbraucām ar velosipēdiem pakaļ sunītim. Tas jau bija trīs mēnešus vecs, un viņš dzīvoja kopā ar brāļiem un mammu. Viņš izskatījās tāds maziņš un ļoti mīļš. Arī pieaudzis viņš vēl joprojām ir miermīlīgas dabas, bet tomēr ietur drošu distanci no svešiniekiem.
Kad atvedām sunīti mājās, protams, ka vajadzēja tam dot vārdu. Nu gan sākās domāšana un prātošana, kurš vārds labāk piestāvētu šim mazajam kunkulītim, tāpēc katrs izteica savus priekšlikumus. Sākumā nemaz nevarējām vienoties, kā tad šo brīnumiņu sauksim. Tika apspriesti dažādi varianti – gan Mikus, gan Miķelis, gan vēl citi, pavisam dīvaini vārdi. Katrs no ģimenes locekļiem gribēja atrast kaut ko oriģinālu. Izskanēja pat tādi vārdi kā Gadžets un Jugadzers. Tomēr no lielā vārdu biruma uzvarēja vārds “Mikijs”, kas viņam ļoti piestāv.
Lai Mikijs labāk augtu un neskumtu pēc mammas piena, devām viņam tikko slauktu govs pienu, kas tam ļoti garšo vēl tagad. Viņa mājvieta ir ārā, jo istabā tam nepatīk. Vienīgi vasarā pērkona laikā viņš meklē cilvēku tuvumu un ir gatavs pabūt kādu brīdi mājā. Ja kādreiz istabas durvis ir vaļā, tad gan Mikijam ir jāieskrien un jāpārbauda kaķa bļodiņa, kur dažreiz kāds neapēsts gards kumosiņš “gaida” tieši viņu.
Mūsu māja atrodas pie lielceļa, tāpēc Mikiju vienmēr vajadzēja pieskatīt, pamācīt, pastaigā vienu nevarēja laist, tikai pavadiņā. Toties tagad viņš ir izgājis “suņu skolu”, visu zina un saprot. Visvairāk viņam patīk skraidīt pa mežu. Mežs ir tuvu, vien pāris simtus metru attālumā no mājām. Sēnēs un ogās ejot, viņš vienmēr tiek ņemts līdzi. Arī tāpat vien Mikijs drīkst paskraidīt, pārbaudot apkaimi.
Dažreiz, izejot ārā un nekur neredzot Mikiju, pie sevis klusi nosaku: “Nez, kur tas suns šoreiz ir nolīdis?” Izdzirdot vārdu “suns”, Mikijs saprot, ka tiek pieminēts tieši viņš, un tūlīt pat izlien no slēptuves, jo zina, ka var iedot kaut ko garšīgu. Vismīļākā vieta, kur viņš vasarā uzturas, protams, ja nav piesiets, ir zem jasmīna. Jasmīnkrūms ir liels un kupls, vietas tur ir daudz. No turienes pagalms ir ļoti labi pārredzams. Ideāla vieta novērošanas postenim. Tur saulainās dienās nav karsti, pat lietus neko daudz netraucē.
Mikijs mūsmājās dzīvo jau 11 gadus un visu zina. Viņam ļoti patīk ciemos sagaidīt draudzeni – mazmeitu. Tad viņa priekiem nav gala. Viņam arī patīk pozēt, kad ciemos atbrauc radinieki un visi kopā fotografējas. Mēs visi esam ļoti pieraduši pie Mikija – gan mājinieki, gan kaimiņi – un viņš mums ir kā ģimenes loceklis. Viņš saprot visu, ko mēs sakām, un klausa pat vismazākajam lūgumam. Mikijs ir patiess draugs, kuram varam uzticēties.
Anna Sparāne (Preiļi)
MIKIJA STUOSTS
Es pavysam mozs nu skota –
Tūtīs prūtu ļūti daudz.
Pi saiminīkim dīnys vodu,
Par Mikiju jī mani sauc.
Nu vusys sirds sorgoju muoju –
Tys muns suņa pīnuokums.
Juoredz kotrs garomguojiejs,
Kurš var īsagrīzt pi mums.
Es sieņs i ūgys prūtu atrast –
Mežā skraideit cīši pateik maņ.
Kū saiminīki soka, varu saprast,
A rīšona cik labi mežā skaņ!
Tagad vysur boļti snīgi –
Meiksteņi i teiri kreit.
Kluot ir viļuošonuos prīki,
Var mozguotīs i paskraideit.