Projekts. Anna Bulmeistere: “Varam atbalstīt ukraiņus pat ar mazumiņu”

Daudzi ukraiņi, atgriezušies Ukrainā vai devušies uz citu valsti, joprojām raksta, zvana Annai, jo jūtas viņas loloti

Anna Bulmeistere dzīvo Preiļos un no pagājušā gada marta palīdz ukraiņiem, kuri patvērumu no kara Ukrainā ir atraduši Preiļu novadā. Sarunā “Vietējai Latgales Avīzei” Anna atzina, ka ukraiņi Latvijā patvērās ne aiz labas gribas, jo Putins sāka karu pret Ukrainas tautu, tāpēc mums, kurus Dievs sargā no kara, jābūt solidāriem ar ukraiņu tautu, jāpalīdz viņiem, jāatbalsta viņi.

 

Kad jūs pirmo reizi iesaistījāties ukraiņu atbalsta pasākumos?

– Palīdzu ukraiņiem no pagājušā gada marta sākuma, jo toreiz Preiļos iebrauca pirmās ukraiņu bēgļu ģimenes. Es strādāju par dežuranti Preiļu viesnīcā, kas kļuva par pagaidu mājvietu daudziem ukraiņiem. Uzklausīju viņu bēdu stāstus, vēl tagad, atceroties tos, nāk virsū asaru mākoņi. Ukraiņi ir ļoti cietuši un cieš (daudzi jau ir atgriezušies Ukrainā, jo viņu pilsēta vai ciems ir atbrīvoti no okupantiem, taču priekšā ir milzīgs darbs, lai atjaunotu nopostītās mājas, skolas, slimnīcas). Karš ir liels ļaunums. Ukraiņi nav pelnījuši šo postu, šīs bēgļu gaitas, viņi taču pameta mājas, darbu, radus, draugus un devās svešumā, nezinot, kas viņus tur sagaida. Manuprāt, mēs neviens negribam karu, mēs gribam ukraiņu uzvaru šajā karā. Tāpēc es, kopā ar citiem Preiļu novada iedzīvotājiem, sāku palīdzēt ukraiņu ģimenēm.

 

Kā jūs zinājāt, kāda palīdzība viņiem ir vajadzīga?
– Kad ukraiņi apmetās viesnīcā (viņu uzturēšanos tur apmaksāja Preiļu novada pašvaldība), es redzēju, ka daži atbrauca tikai ar pašu nepieciešamāko – dokumentiem un to, kas bija mugurā. Tie, kuri brauca ar automašīnu, varēja paņemt vairāk mantu. Tā kā man ir liela pieredze sociālās palīdzības jomā, tad es daudz runāju ar ukraiņiem, uzzināju, kas viņiem ir nepieciešams. Viņi pateicās Preiļu novada pašvaldībai un cilvēkiem par atbalstu, tomēr pauda arī uztraukumu, vai varēs atrast darbu, nopirkt vajadzīgās drēbes, sadzīves mantas utt. Tāpat es pazīstu daudzus jaukus cilvēkus savā novadā un Latgalē, lūdzu viņus palīdzēt ukraiņiem.


Pastāstiet par ukraiņiem, viņu dzīvi un darba gaitām Preiļu novadā. 
– Visi ukraiņi, kuri dzīvoja Preiļu viesnīcā, ir ļoti strādīgi. Jeļena un Tatjana, apprecējušās ar diviem brāļiem, atbrauca ar ģimenēm vienas no pirmajām. Ainis Noviks deva darbu Jeļenai un Tatjanai, tāpat Salenieku ģimene vēlāk Jeļenu nodrošināja ar darbu savā autoservisā. Gan Ainis Noviks gan Salenieku brāļi teica, ka ukraiņi ir strādīgi un godprātīgi.
Olena ar diviem dēliem uz Preiļiem arī bija atbraukuši vieni no pirmajiem. Olena strādāja SIA “Arka Preiļi”, dzīvoja vispirms viesnīcā, pēc tam pie Ivetas Stares, bet arī viņi jau ir aizbraukuši uz Ukrainu.
Arī Mamedovu ģimene Preiļos iebrauca vasaras sākumā. Mamma Tatjana strādā Preiļu slimnīcas Dzemdību nodaļā par māsu palīgu, bet tēvs Andrejs ir atradis kādu Rīgas firmu un šobrīd kopj kāpņu telpas Preiļu daudzdzīvokļu mājās. Mans vissirsnīgākais paldies Andrejam par to, ka viņš pagājušā gada decembrī, kad uzkrita lielais sniegs, notīrīja sniegu pie Preiļu katoļu baznīcas.
Uz Preiļiem atbrauca arī Svetlana ar puisīti un meitenīti, un vīru, viņiem līdzi devās arī Inna. Sanita un Jānis Anspoki piedāvāja visiem darbu, teica, ka viņi strādājot čakli. Šobrīd Svetlana strādā Preiļu Galvenajā bibliotēkā, bet Inna, tāpat kā Andrejs Mamedovs, pārstāv Rīgas firmu un uzkopj kāpņu telpas.
Galužku ģimenes vīriešiem pagājušajā vasarā darbu piedāvāja saimnieks Sutros, turklāt šeit viņi ieguva D kategorijas autovadītāja apliecību, lai varētu vadīt tālbraucēju automašīnas. Arī viņi septembrī atgriezās Ukrainā, un es ceru, ka puiši varēs strādāt par tālbraucējiem Ukrainā un Eiropā.
Tikmēr Valentīna ar savu vienu dēlu ir palikusi Preiļos un dzīvo viesnīcā. Viņa pati ir pensionāre, bet dēls strādā pie Diānas un Andra Vucāniem sporta bāzē pie Eikša ezera.
Māsas Lidija un Ludmila, pensionāres no Ukrainas, joprojām dzīvo viesnīcā, bet Ludmilas dēls, kuram pašvaldība deva darbu Preiļu muižas kompleksā un parkā, ar ģimeni īrē dzīvokli. Abas pensionāres piedalās visos Preiļu novada pensionāru biedrības pasākumos, tāpat atbalsta Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja komandas pasākumus un darina rokdarbus. Šobrīd viņas izšuj gleznu, kuru iegādāšos dāvanai. Pagājušajā vasarā Ludmilas vīrs ar dēlu un mazdēlu bieži ciemojās pie mums laukos, makšķerēja zivis Eikša un Jašas ezerā, makšķerēt brauca arī Galužku ģimenes puiši.  

 

Kā ukraiņi, kuri ir atgriezušies Ukrainā vai aizbraukuši un citām valstīm, dzīvo šodien?
– Ukraiņi sāk pamazām atjaunot dzīvojamās mājas, daudzi arī atraduši darbu. Jeļena un Tatjana ar ģimenēm pagājušā gada septembrī atgriezās mājās Harkivas apgabalā, jo ukraiņi bija atbrīvojuši šo reģionu. Sūta man bildes, video ar postījumiem, kurus nodarījusi okupantu armija. Raksta, ka viņu mājas nav nopostītas, abas jau ir sameklējušas darbu. Tur, kur viņas dzīvo, tur bieži nav elektrības, bet, ja ir, tad pašas cep maizi, jo veikalā maizes nav. Nocitēšu vienu ziņu, ko saņēmu no Jeļenas un Tatjanas: “Kad pazūd gaisma, nav arī ūdens, un mēs jūtamies kā pirmatnējie cilvēki.” Citā vakarā atsūtīja šo ziņu: “Var dzirdēt skaļus šāvienus. Esam bez gaismas.”

Savukārt Olena raksta, ka pašlaik ir bez darba, taču iztikt var, jo vīrs strādā par tālbraucēju. 
Vēl viena ģimene – Taisija ar meitu un dēlu – aizbrauca uz Vāciju. Taisija raksta, ka viņa strādā viesnīcā, tikmēr bērni attālināti mācās Ukrainas skolā un paralēli apgūst arī vācu valodu. Viņas meita Veronika ar manu mazdēlu Tomasu ir dzimuši vienā gadā, abi ir sadraudzējušies un sarakstās. 
Ģimenēs, kas ir atgriezušās Ukrainā, bērni mācās Ukrainas skolās, bet tikai attālināti, jo daudzas skolas ir nopostītas vai sabombardētas, turklāt okupanti turpina apšaudīt arī atbrīvotos reģionus. 


Kāpēc ukraiņi atgriežas Ukrainā, ja tur joprojām nav droši?
– Ukraiņi raksta, ka viņiem Ukrainā ir grūti, bet viņi arī saka to, ka viņi ir atgriezušies mājās. Ukraiņi, kurus iepazinu Preiļos, teica man, ka Ukraina ir visskaistākā, visstiprākā un vislabākā valsts.

 

Kuri Preiļu novada cilvēki atbalstīja jūsu lūgumu palīdzēt Ukrainas bēgļiem?
- Paldies visiem cilvēkiem, kurus uzrunāju, neviens neatteica, atbalstīja ar darbu vai naudas ziedojumu, vai drēbēm un citām mantām, vai pārtiku.
Paldies Ainim Novikam, kurš sniedza milzīgu atbalstu, radot darbavietas ukraiņiem, ziedojot naudu, pārtiku. Paldies Preiļu Mūzikas un mākslas skolas direktoram Edgaram Znutiņam. Viņš vasarā atļāva Mamedovu ģimenes meitām Anastasijai un Jekaterinai visu vasaru muzicēt mūzikas un mākslas skolā. Es uzdāvināju meitenēm sintezatoru, lai viņas var muzicēt arī mājās. Paldies Teklai Bekešai un viņas muzeja kolēģiem, jo viņa organizēja šo meiteņu koncertu Preiļu muižas kapelā (tas notika pagājušā gada augustā Preiļu novada svētkos).
Saku paldies arī Inārai Luriņai par atbalstu veļas iegādē, ukraiņu sievietes bija ļoti pateicīgas. Paldies Mārītei Jokstei par naudas ziedojumu un vērtīgām bezmaksas konsultācijām. Lielu atbalstu sniedza Preiļu poliklīnikas darbiniece Kristīne Vucāne ar kolēģiem, paldies arī viņiem. Paldies veikala “Vēlme” komandai par atlaidēm precēm, kuras pirku ukraiņiem. Paldies arī Veltai Krišānei par ziedojumu pirmās nepieciešamības precēm ukraiņu ģimenēm. 
Tāpat saku lielu paldies SIA “Agrofirma “Turība”” valdes priekšsēdētājam Jānim Šņepstam. Kad jautāju viņam par  brīvām vakancēm ukraiņiem, Jānis vienmēr bija atsaucīgs un piedāvāja darbu. Vijai Biezaitei par ziedoto apģērbu un citām mantām. 
Cilvēki paši nāca man klāt un piedāvāja palīdzību ukraiņiem. Paldies visiem, visiem par sirds siltumu, iejūtību, paldies par emocionālu un materiālu atbalstu ukraiņiem. 


Kāpēc jūs pati palīdzat ukraiņiem?
– Man Dievs ir devis žēlastību nepiedzīvot karu, taču ukraiņu tautas traģēdiju es izjūtu kā savējo. Arī man sāp tikpat stipri kā ukraiņiem. Palīdzēt – tā ir mana lielākā vēlēšanās, un ne tikai ukraiņiem. Ja kāds ir cietis ugunsgrēkā vai nes smagu slimības nastu, atbalstu viņus ar ziedojumiem. Varam atbalstīt ukraiņus pat ar mazumiņu – labu vārdu, siltu rokasspiedienu, bieži viens tas atsver materiālās lietas.

 

Vai mūsu Latvijas cilvēku atbalsts ir stiprinājis, varbūt pat dziedinājis ukraiņus emocionāli?
– Dzirdot labus vārdus, ukraiņi joprojām apraudas. Tie ukraiņi, kuri ir palikuši Preiļos, un tie, kuri atgriezās Ukrainā vai devās uz citām valstīm, saka, ka nekad neaizmirsīs mūsu sirsnību un viesmīlību. Mēs ar savu atbalstu esam devuši pārliecību, ka ukraiņi nav vieni savā cīņā pret okupantiem, ka latvieši ir lieli ukraiņu draugi.

 

Egitas Terēzes Jonānes teksts