Ukraiņu sievietes Krāslavā atradušas darbu un patvērumu

Viņām patīk Latvijas cilvēki un garšo pelēkie zirņi
Krāslavas šūšanas uzņēmums “Nemo” rada darbavietas arī Ukrainas bēgļiem. “Vietējā Latgales Avīze” uzrunāja ukrainietes Valentīnu, Larisu un Viktoriju, kuras šovasar pievienojās “Nemo” saimei. 
Viņas ir atbraukušas no Harkivas apgabala. Šobrīd tur ir liela postaža, to radījis Putina karš Ukrainā. 
Sievietes priecīgi pauda, ka “Nemo” īpašnieki uzreiz piedāvāja dzīvokļus, savukārt Krāslavas novada pašvaldība sniedza sociālo palīdzību, tāpat arī iedzīvotāji viņas atbalstīja ar mantām.
Ierodoties Latvijā, Larisa ar meitas ģimeni vispirms apmetās Tukumā, tur, meklējot darbu, viņai ieteica pieteikties par šuvēju Krāslavā. “Es neesmu šuvēja (Ukrainā strādāju maizes ceptuvē), taču mācos. Man šis darbs patīk. Mēs visas trīs tagad strādājam projektā un ceram, ka paliksim šeit līdz brīdim, kad varēsim braukt mājās. Meita ar ģimeni dzīvo Tukumā,” teica Larisa. 
Valentīna pirms kara strādāja lielā Harkivas šūšanas uzņēmumā, tāpēc, nokļuvusi Rīgā un atradusi tur darbu lielveikalā, piezvanīja uz darba piedāvājuma tālruņa numuru un pieteicās par šuvēju “Nemo”. “Nejauši ieraudzīju sludinājumu, sazinājos ar Ingu (“Nemo” īpašnieci un vadītāju Ingu Zemdegu-Grāpi – E.T.J.) telefoniski. Man piedāvāja darbu, ko labi protu, un dzīvokli, tāpēc ar bērnu atbraucu uz Krāslavu. Dēls mācās 11. klasē attālināti Ukrainas skolā,” stāstīja Valentīna. 
Arī Viktorija Krāslavas “Nemo” sameklēja sludinājumā, atbrauca no Ungārijas, kur bija patvērusies no kara Ukrainā, taču bija vīlusies, jo nedabūja tur solīto darbu. Viktorija priecīgi pauda: “Tagad man un dēlam (viņam ir 14 gadi) ir kur dzīvot, man ir darbs, bet dēlam – skola šeit, Krāslavā, un attālināti Ukrainā. Ukrainā strādāju nelielā šūšanas uzņēmumā Harkivas apgabalā, tāpēc šuvējas darbs nav svešs.” 
Intervijas dienā sievietes šuva bikses. Viņas atzīst, ka sašūtā apģērba apjomi nav tik lieli, kādi bija Harkivas uzņēmumos, kur darbojas daudzi šūšanas cehi un strādāja vairāki tūkstoši šuvēju. “Mums ir darbs, par kuru maksā algu, un tas ir galvenais. Paldies Ingai par atbalstu,” uzsvēra Larisa. Viņas sacīto atbalstīja arī Valentīna un Viktorija, piebilstot, ka Latvijas cilvēki ir sirsnīgi un izpalīdzīgi.  
Kā viņas atpūšas? Ar Ingas Zemdegas-Grāpes atbalstu viņas šovasar apmeklēja grupas “Prāta Vētra” koncertu Daugavpilī. Viktorija pastāstīja: “Ejam ciemos viena pie otras, es uzcepu pīrāgus, citreiz vārām boršču vai vareņikus.” Valentīna atminējās, ka nogaršojusi latviešu nacionālo ēdienu – pelēkos zirņus ar ceptas žāvētas gaļas gabaliņu mērci, tie esot bijuši ļoti garšīgi. Visi latviešu ēdieni ir gardi, tomēr ukraiņu borščs esot visgaršīgākais, atzina Larisa. Brīvdienās viņas dažreiz dodas pastaigā iepazīt Krāslavu (te ir skaists pils parks, iestarpina Larisa), ziemā vēlas apmeklēt peldbaseinu un tur esošās pirtis.  
Atvadoties Viktorija, Larisa un Valentīna teica, ka pēc kara atgriezīsies Ukrainā. Tur ir piederīgie, tur ir Mājas, kurp dosies ar pateicību Latvijas cilvēkiem par atbalstu. 
Foto Viktorija (no kreisās), Larisa un Valentīna pateicas Latvijas cilvēkiem par patvērumu 

Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto