Latviešu cimdu adītājas mācījās Preiļu rakstus

Latgales cimdu rakstu ceļus mēroja adītājas no desmit valstīm

4. augustā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja telpās rosījās latviešu cimdu adītājas no visas plašās pasaules, jo vēlējās iemācīties Preiļu novada cimdu un zeķu rakstus.

Latviešu cimdu adītāju sapulcinātāja, tautas tērpu centra “Klēts” tautas tērpu eksperte Ziedīte Muze sarunā ar “Vietējo Latgales Avīzi” vispirms sacīja paldies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja saimei par adītāju viesmīlīgo uzņemšanu, tāpat uzsvēra, ka pirmo reizi pasaules adītājas apceļo Latgali (pirms tam dažus gadus viņas ciemojās Kurzemē). “Gandrīz visas adītājas, kas piedalās piecu dienu Latgales apceļošanā, es iepazinu Igaunijā, kur notika cits starptautisks adīšanas pasākums. Arī pateicoties mūsu grāmatai “Latvieša cimdi”, kas izdota jau septiņās valodās, rokdarbnieces daudzās valstīs iepazina un iemīlēja mūsu rakstus, brauc uz Latviju katru gadu, lai satikties, iemācītos ko jaunu, iepazītu Latviju. Viņas, tāpat kā es, sajūsminās par rokās paņemtu vecu, krāšņu rakstu rotātu cimdu un vēl ar lielāku prieku šos rakstus mācās adīt. Turklāt daudzas adītājas savās mājās vada latviešu cimdu adīšanas meistarklases, pārdod adījumus ar latviešu rakstiem utt.,” teica Ziedīte un pauda vērojumu, ka tieši kovida laikā daudzi tepat Latvijā ir atsākuši vai sākuši adīt zeķes vai cimdus, vai cepures vai darināt citus rokdarbus. Viņa pati atsākusi tamborēt, un, kā atklāja Ziedīte, ir tapušas divas kovida jakas.

Sarmīte no Kanādas jokoja, ka ada latviski un angliski. “Es iemācījos adīt septiņu gadu vecumā Latvijā. Tad 1944. gada vasarā (man jau bija astoņi gadi) mūsu ģimenei bija jādodas bēgļu gaitās pa zemes ceļu uz Vāciju, no turienes mēs aizbraucām uz Angliju. Tur es ieguvu visu savu izglītību un aizbraucu uz Kanādu (mans brālis tur iebrauca pirmais, jo nevēlējās izglītoties Anglijā). Tagad es dzīvoju Kanādā, man tur ir svarīgi uzturēt latvietību, cik vien var, un latvju raksti un tradīcijas ir vislabākais veids, kā to uzturēt. Kad manas meitas bija mazas, es viņas auklēju mājās un darināju latviešu tautas tērpus pārdošanai. Tagad vadu adīšanas meistarklases. Man ir svarīgi, ka latviešiem un citiem, kuri mācās mūsu rakstus, būtu pareizā saprašana par latvju rakstiem. Es arī kā brīvprātīgā strādāju Kanādas tekstiliju muzejā, kur nav latviešu rakstaino cimdu, bet man ir doma tur sarīkot cimdu izstādi. Es lepojos, ka latviešu rakstainie cimdi redzami Kanādas vēstures muzejā. Turklāt mums, Kanādas latviešiem, ir Seno mantu krātuve, arī tur ir latviešu rakstainie cimdi,” uzsvēra Sarmīte. Viņa parādīja aproci ar latviešu pīnīti, kas esot slavena visā pasaulē, piemēram, Amerikas modes žurnāli publicē tērpus, kurus rotā latviešu pīnīte, tāpat citviet rokdarbnieces šo pīnīti ieada džemperos un savos stāstos piemin Latviju un latviešus.

Latgales ceļojumā latviešu cimdu adītājas tikās ar Līvānu rokdarbnieci Maiju Kulakovu un iepazina Līvānu stikla un amatniecības centru, apmeklēja Rēzeknes Latgales kultūrvēstures muzeju, Rēzeknes TLMS “Dzīpariņš”, Lūznavas muižu, Naujenes Novadpētniecības muzeju, Daugavpils Marka Rotko mākslas centru, ciemojās pie rokdarbniekiem Rekovā, Balvos, Baltinavā.

Jāpiebilst, ka latviešu cimdu adītāju darbus varēsim redzēt nākamgad cimdu izstādē Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.

Konija (no kreisās) un Mērija (abas ir no Vācijas) diskutē par cimdu rakstiem

Aija Suzuki (Japāna, no kreisās) Ziedītei rāda Preiļu bildes

Foto 6) Sarmīte (Kanāda, stāv) demonstrē somu ar daudziem īkšķiem, kas pašai padodas grūti, tikmēr Dace (Gulbene, sēž) ada krāsainu rakstu paraudziņu

 

​​​​​​​Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto