Mīluļa CV: Mūsu ģimenes jaunā mīlule Paipere!

Stāsts par jauna sunīša meklējumiem sākās ar to, ka janvārī zaudējām suņu meiteni Džūdu. Izrādās, ka zaudēt suni, tāpat kā cilvēku, ir ļoti smagi. Palikām tikai ar vienu suņuku – četrpadsmitgadīgo Lāci, kuram sen jau riešanas prasmes ir zudušas, un gaita – palikusi lēna. Ziemā pat Lāci turējām istabā kopā ar kaķiem, lai siltāks, lai nav garlaicīgi.

Par to nebija nekādu šaubu, ka vajag jaunu sunīti. Tikai gaidījām pavasari, siltāku laiku, lai sunītis var skraidīt pa āru. Gribējām meiteni, jo meitenes ir paklausīgākas un apkārt neskraida. Vēl mēs gribējām lielu suni, tādu, kā bija Džūda, jo viens neliels jau mums ir – Lācis.

Tā kā marts bija pietiekami silts un sauss mēnesis, tad nolēmām, ka ir pienācis laiks intensīviem sunīša meklējumiem. Stimuls vēl visam bija tas, ka arī kaimiņiem parādījās mazs sunītis. Ilgi jau meklēt nevajadzēja. Tajā pašā dienā atradām sludinājumu, sazvanījām un pēc pāris dienām suņu meitenīte Paipere no Pelēčiem tika atvizināta uz Dricānu pagasta Putrāniem. Tā 24. martā mūsu mājās parādījās jauna suņu meitene. Neparasti skaista un jauka meitene ar tīģerkrāsas kažoku, brūnām actiņām, baltu kaklasaiti, resnām ķepām, katra ķepa vēl pie nadziņiem balta iekrāsota. Pa gabalu izskatās, ka Paipere kaut ko baltu ir noķērusi un nes, bet izrādās, ka tas ir viņas pašas kažoks.

Paipere jau ir ļoti liela meitene. 26. martā viņai palika četri mēneši. Paiperes dzimšanas dienu būs viegli atcerēties, jo dzimusi vienā datumā ar manu meitu Andu. Paipere tā arī palika par Paiperi, jo viņa reaģē uz savu vārdu; tā pasē ierakstīts. Manuprāt, nebūtu pareizi viņu pārsaukt kaut kā citādi. Varbūt ar laiku radīsies kāds mīļvārdiņš.

Ar Paiperes parādīšanos mājās sākās jauna kārtība. Kaķi vairs pa galdiem nedzīvojas. Iešmauc istabā un ātri aiz plīts, aiz aizkara, uz skapja un tad vēro jauno zvēru, kas tagad būs. Paipere uzreiz parādīja, kas ir istabā jāsakārto, kas jānoliek savā vietā. Izrādās, ka nevar gadiem ilgi stāvēt uz grīdas grozs ar dzijas kamoliem (kaķi neaiztika, tiem bija citi kamoli, tie, kas uz galda), nevar stāvēt jau no rudens vaļējs spainis ar pupiņām, jo Paiperei patīk paspēlēties un izmētāt pa grīdu. Arī apģērbs ir jānoliek savā vietā, it sevišķi zeķes. Segas ir jāizpurina daudz, daudz biežāk, nekā tas bija darīts līdz šim, jo Paiperei patīk dzīvoties pa gultām. Arī segu, kuru mazā mīlule sāka plēst un grauzt, jau sen vajadzēja salāpīt. Tā ka Paipere radina tikai pie kārtības un atgādina par nepadarītajiem darbiem.

Vēl viņai patīk pagrauzt malkas pagalītes, skaidiņas, kauliņus, vēlams ar gaļiņu, bet Andas pirktie zobu tīrāmie ar piparmētru garšu un visādi plastmasas vai gumijas riņķi ar vaniļas garšu Paiperei bijuši nebijuši. Paipere priekšroku dod dabīgiem materiāliem. Drusciņ viņai interesē rotaļlieta rozā sivēns, kurš pīkst.

Pa nakti bieži vien ar Paiperi guļam vienā gultā, uz viena spilvena. Reizēm viņa kož rokās, galvā, plēš matus, spēlējas. Seju mēģinu paslēpt, lai neiekož. Kāda man gulēšana, kad Paipere to vien gaida, kā mesties man virsū! Un lai neviens man neprasa nekādu suņa audzināšanu! Es neesmu tam piemērota.

Kādu citu vakaru, uz spilvena man blakus gulēdama, Paipere elpo tik ātri, ka es sāku uztraukties, ka nav kaut kas riktīgi, vai tik nav slima. Un es atkal nevaru gulēt, pārdzīvoju, bet izrādās, ka jauniem suņiem tas nav nekas traģisks.

Paipere dikti grib draudzēties ar kaķiem, bet tā īsti nesanāk, jo kaķenes rūc un šņāc, mūk prom, Paipere skrien pakaļ, smilkst, jo nevar kaķenes dabūt. Vienīgi runcis Pelēcis ir drosmīgāks, jo zina, kur Paipere, tur visi gardumi. Suns Lācis gan no Paiperes nevar nekur aizmukt. Paipere liek viņam atcerēties jaunību. Pēc Džūdas aiziešanas likās, ka Lācis meklē istabai piekto stūri un ir nesaprašanā, kur tā Džūda pazudusi. Protams, trīs kaķi un divi suņi istabā ir daudz. Reizēm iet pavisam traki, bet dzīvība ir atgriezusies.

Laukā Paiperei patīk skriet un ķert vēja aizpūstās, sausās lapas. Šķiet, ka viņa saprot, ka pa vējam skriet ir vieglāk, nekā pret vēju. Paiperei interesē putni, kāsī lidojošie gājputni un arī vārnas. Vēl jau kūtī ir liellopi. Mēģināju tos Paiperei rādīt. Tā bailīgi skatījās pa durvīm.

Gādājot jaunu sunīti, bija doma, ka vajag suni, kurš kādreiz arī ries, jo nerejošu, skrāpējošu un ņaudošu dzīvnieku mums pietiek. Paiperei laikam nav bijis iemesla riet. Divas reizes gan esmu Paiperi dzirdējusi, ka viņa rej uz kaķi. Bet vēl mums viss priekšā. Zāles dīgšana, puķu ziedēšana, dārzu sēšana un ravēšana ar Paiperi…visi pavasara, vasaras un rudens darbi kopā ar Paiperi darāmi. Iešana uz upi. Gribas, lai sunītis mācētu peldēt, lai varētu atvēsināties karstā laikā. Jāmāca iet pie saitiņas, lai varētu aizvest uz pilsētu, ja kādreiz vajag. Lai pilsētas suņi nesmejas, ka Paipere kaut ko nemāk. Bet Paipere ir gudra meitene, visu ātri mācās, un mūsu kopdarbs izdosies!

​​​​​​​Anna Abuže (Rēzeknes novads)